Sīrija (arābu: سوريا), oficiāli Sīrijas Arābu Republika (الجمهورية العربية السورية), ir valsts Tuvajos Austrumos, dibināta 1946. gada 17. aprīlī.

Tā robežojas ar Libānu rietumos, Izraēlu dienvidrietumos, Jordāniju dienvidos, Irāku austrumos un Turciju ziemeļos. Sīrijai ir starptautiski strīdi ar Izraēlu par tās okupētajām Golānas augstienēm, kā arī ar Turciju par Hatajas (Hatay) provinci.

Vēsture

2004.—1340. gadā p.m.ē. Sīrijas austrumu daļu bija pakļāvusi Akadas valsts jeb Šumera-Akada. Uzskata, ka Halebas vārds Ha-lam atrodams jau Senās Divupes ķīļrakstos (ap 2500—2250 p.m.ē.). 16. un 15. gadsimta mijā p.m.ē. Sīriju iekaroja Senā Ēģipte, 14. gadsimtā Hetu valsts, 732. gadā p.m.ē. Asīrija, 539. gadā p.m.ē. Ahemenīdu impērija, 333. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs.

Hellēnisma laikmetā tā atradās Seleikīdu impērijas sastāvā. 83. gadā p.m.ē. Sīriju iekaroja Armēnijas valdnieks Tigrans Lielais, bet 64. gadā p.m.ē. tā kļuva par Romas impērijas provinci. Pēc tās sadalīšanās Sīrija bija Austrumromas impērijas sastāvā.

661. gadā to iekaroja arābi, un Damaska bija Umajādu kalifāta galvaspilsēta. 750. gadā to iekaroja Abāsīdu kalifāts, Krusta karu laikā Vidusjūras piekrastē izveidojās krustnešu valstis. 1148. gadā krustneši aplenca Damasku, taču ieņemt to nespēja. 1250. gadā Sīriju pakļāva mameluku sultanāts.

No 1513. līdz 1918. gadam Sīrija atradās Osmaņu impērijas pakļautībā.

Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika izveidota Sīrijas Arābu Karaliste, kura gan pastāvēja tikai dažus mēnešus, jo Sīrijas teritorija atradās Francijas ietekmes zonā. Franču karaspēks sakāva sīriešu spēkus Majsalunas kaujā, ieņēma Damasku, un turpmākās desmitgades mūsdienu Sīrijas teritorija bija sadalīta vairākās valstiņās, kas pastāvēja Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā.

Pēc neatkarības pasludināšanas

1930. gadā tika izveidota Sīrijas Republika, kas pilnīgu neatkarību ieguva 1946. gada 18. aprīlī pēc franču karaspēka aiziešanas. 1948. gadā Sīrija iesaistījās karā pret Izraēlu. 1958. gadā Sīrija apvienojās ar Ēģipti, izveidojot Apvienoto Arābu Republiku, kas beidza pastāvēt 1961. gadā pēc militāra apvērsuma Sīrijā.

Pēc militārā apvērsuma 1963. gada martā pie varas nāca Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (Baath). Tika uzsāktas sarunas par Ēģiptes, Sīrijas un Irākas federācijas izveidošanu. 1963. gada 17. aprīlī Kairā tika parakstīta vienošanās par federācijas referenduma rīkošanu 1963. gada septembrī, taču jau drīz vien starp valstīm radās nesaskaņas un plāns izgāzās. Pēc tam Sīrijas un Irākas valdība, kurās abās dominēja Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, sāka sarunas par abu valstu apvienošanos. Sarunas pārtrūka 1963. gada novembrī, kad Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas valdība Irākā tika gāzta.

1964. gada maijā prezidents Amīns Hāfizs apstiprināja pagaidu konstitūciju, ar kuru tika izveidota Nacionālā Revolūcijas padome, iecelts parlaments, ko veidotu masu organizāciju pārstāvji, Prezidenta padome un Ministru kabinets.

1966. gada 23. februārī armijas virsnieki īstenoja valsts apvērsumu, ieslodzīja prezidentu Hāfizu, pārtrauca pagaidu konstitūcijas darbību un izveidoja civilo Baath valdību. Šo apvērsumu tā rīkotāji raksturoja kā Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas principu apstiprināšanu. Šo režīmu vājināja arābu valstu militārā sakāve sešu dienu karā, kad Izraēla iekaroja Golānas augstienes. Sāka parādīties nesaskaņas starp Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas mērenāko militāro daļu un radikālāko civilo politiķu daļu.

1970. gada 13. novembrī aizsardzības ministrs Hāfizs Asads īstenoja valsts apvērsumu, atstūma no varas civilo Baath valdības un partijas vadību un kļuva par Sīrijas premjerministru. 2000. gadā pēc Hāfiza Asada nāves par prezidentu kļuva viņa dēls Bašārs Asads.

Sīrijas pilsoņu karš

2011. gada 15. martā Arābu pavasara iespaidā Sīrijā sākās protesti pret prezidenta Bašāra Asada valdību, un tie pārvērtās pilsoņu karā.

2014. gada jūnijā lielu daļu Sīrijas iekaroja t.s. Islāma valsts kaujinieki (džihādisti), ko vairāku militāro ofensīvu rezultātā līdz 2019. gada februārim padzina.

Lai gan 2023. gadā Asada valdība joprojām kontrolē tikai daļu Sīrijas teritorijas, tā sekmīgi noturējusies un pamazām atgūst starptautisko atzīšanu. 2023. gada maijā pēc 12 gadu pārtraukuma Arābu valstu līga atjaunoja Sīrijas dalību tajā.

Iedzīvotāji

Vairāk nekā puse Sīrijas iedzīvotāju ir arābi sunnīti (ap 60%), lielākās minoritātes ir arābi šiīti — alavīti, ismailīti un t.s. "divpadsmitnieki" (13%), kristieši — pareizticīgie, grieķu katoļi, asīrieši, armēņi, protestanti (10%), kurdi (9%), turkmēņi (3%) un druzi (3%).

Administratīvais iedalījums

Sīrija ir sadalīta 14 provincēs jeb muhāfazās, kam ir šādi administratīvie centri:

• Haleba
• Haseka
• Damaska
• Dara
• Deir ez Zora
• Kuneitra
• Suveida
• Hama
• Himsa
• Idliba
• Latakija
• Raka
• Tartosa

Daba

Vidusjūras krasts pārsvarā augsts, klinšains, gar piekrasti stiepjas šaura (20—30 km) piejūras zemiene. Sīrijas lielāko daļu aizņem tukšnešaina plakankalne (200—1000 m virs jūras līmeņa), virs kura paceļas zemas kalnu grēdas. Ziemeļaustrumu daļā atrodas Džezīras tuksnesis, bet dienvidaustrumos Sīrijas tuksnesis. Rietumu daļā Gābas tektoniskā ieplaka šķir Ansārijas grēdu no Akrāda, Semāna un Zāvijas kalniem. Dienvidrietumos iestiepjas Antilibāns ar Šeiha kalnu kā augstāko virsotni (2814 m) un Drūzu vulkāniskais masīvs.

Vasarā no Arābijas pussalas pūš sauss, karsts vējš. Sīrijas lielākā daļa ir beznoteces apgabals, sastopami vādī. Lielākā upe ir Eifrata ar kreisā krasta pietekām Hābūru un Belīhu, rietumu daļā uz Vidusjūru plūst Āsī upe. Piejūras zemienē un kalnu nogāzēs aug ozolu, priežu, ciprešu, vīģeskoku un lauru koku meži un krūmāji. Savvaļas dzīvnieki ir svītrainās hiēnas, vilki, šakāļi, antilopes, grauzēji un rāpuļi.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sīrija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Sīrijas valsts (franču: État de Syrie, arābu: دولة سوريا‎) autonoma valsts, kas pastāvēja no 1924. gada līdz 1930. gadam Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros. 1924. gada 1. decembrī tajā tika apvienotas franču pakļautībā esošās Sīrijas federāciju veidojošās Alepo valsts un Damaskas valsts.

No 1925. gada jūlija līdz 1927. gada jūnijam valsti plosīja Lielā Sīrijas sacelšanās sultāna el-Atraša vadībā. Sacelšanās sākās Džabal al-Druze valstī, bet drīz izplatījās pa pārējo mandātteritoriju. Francija centās noturēt kontroli, veicinot reģionālo un konfesionālo šķelšanos reģionu starpā. Franču mēģinājums piespiest Alepo parlamentu pasludināt atdalīšanos no Sīrijas valsts izgāzās. Franču armija sacelšanos brutāli apspieda, izmantojot dumpinieku māju nojaukšanu, pilsētu iedzīvotāju masveida sodīšanu, nāvessodus un bruņutehnikas izmantošanu apdzīvotās vietās. Sacelšanos izdevās galīgi apspiest izmantojot aviācijas bombardēšanu, kam tika pakļauta arī galvaspilsēta Damaska.

1930. gada 14. maijā Sīrijā tika pasludināta jauna konstitūcija un Sīrijas valsts kļuva par Sīrijas Republiku.

Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija (franču: Mandat français pour la Syrie et le Liban, arābu: الانتداب الفرنسي في سوريا ولبنان‎ al-Intidāb al-Faransī fī Sūriyā wa-Lubnān), Tautu Savienības mandātteritorija, kas bijušās Osmaņu impērijas teritoriju pārvaldi uzticēja Francijas trešajai republikai. Pirmajā pasaules karā uzvarējušās Sabiedrotās valstis ar Sevras līgumu 1920. gada 25. aprīlī uzticēja teritorijas pārvaldīšanu Francijai. Oficiāls tautu Savienības mandāts Francijai piešķirts 1923. gada 29. septembrī. Pastāvēja no 1920—1943/1946. gadam mūsdienu Sīrijas, Libānas un Turcijas teritorijās. 1943. gada beigās Francija atzina Sīrijas un Libānas neatkarību un 1946. gada beigās izveda savu karaspēku no šīm valstīm.

Izveidošana

Britu impērijas ieņemto Osmaņu impērijas Vidusjūras piekrastes un Tuvo Austrumu teritoriju pārvaldību sākotnēji veica Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācija. Atbilstoši Sikes-Piko vienošanās paredzētajam Osmaņu teritoriju sadalījumam, 1919. gadā sev atvēlētās teritorijas pārņēma franču karaspēks, kurš sagrāva arābu cerības uz neatkarīgas valsts izveidošanu un 1920. gada 24. jūlijā iznīcināja Sīrijas Arābu Karalisti.

Eksperimentējot ar izdevīgāko nemierīgās teritorijas pārvaldes formu, franču Augstais komisārs, ģenerālis Anrī Guro mandāta teritorijā radīja vairākas pusautonomas valstiņas: Damaskas valsti (1920—1925), Alepo valsti (1920—1925), Sīrijas federāciju (1922—24), Sīrijas valsti (1924—1930) un Sīrijas Republiku (1930—43), Lielo Libānu (1920—1926), Libānas Republiku (1926—1943), Alavītu valsti (1920—1936), Džebel al-Druze valsti (1921—1936), un autonomo Aleksandretas sandžaku (1921—1938)

Franču lielākie atbalstītāji bija Libānas kristīgie maronīti, kas no frančiem sagaidīja un saņēma savas valsts izveidošanu. Pārējā mandāta teritorijā frančiem regulāri bija jāapspiež dumpji un vietējo politiķu pretestība. Pusautonomo valstiņu izveidošanas mērķis bija radīt vieglāk pārvaldāmas, uz iedzīvotāju reliģisko pārliecību balstītas teritorijas, lai nepieļautu vienotas, pret frančiem noskaņotas Sīrijas izveidošanos.

Franču mandāta hronoloģija Sīrijā (1919—1946)

• 1919. gada 15. septembrī franču armija pārņem sev paredzēto Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācijas teritoriju kontroli no britiem. Ģenerālis Anri Guro 1919. gada 9. oktobrī tiek iecelts par franču Augsto komisāru.
• 1920. gada 8. martā arābu nacionālisti pasludina Sīrijas Arābu Karalistes izveidošanu.
• 1920. gada 19.-26. aprīļa Sanremo konferences laikā Sabiedroto valstu augstākā padome piešķir Sīrijas teritoriju Francijai. Jūlijā, pēc īsa franču-sīriešu kara, kurā krīt ap 400 sīriešu un 42 franču kareivji, Sīrijas Arābu Karaliste beidz pastāvēt.
• 1920. gada beigās-1921. gada sākumā ģenerālis Guro pasludina sešu autonomu un pusautonomu valstiņu izveidošanu Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā. No vēsturiskās Sīrijas apgabaliem tiek palielināta Libānas kalnu mutašarifāta teritorija un izveidota Lielā Libāna.
• 1922. gada 1. jūlijā izveidota Sīrijas federācija par kuras prezidentu ievēlēts Subi Bajs Barakats al-Halidi (Subhi Bay Barakat al-Khalidi).
• 1922. gada 24. jūlijā Tautu Savienība oficiāli apstiprina Francijas mandātu pār Sīriju un Libānu, kurš formāli stājas spēkā 1923. gada 23. septembrī.
• 1923. gada 19. aprīli par franču Augsto komisāru iecelts ģenerālis Maksims Veigāns.
• 1924. gada decembrī likvidē Sīrijas federāciju un no 1925. gada 1. janvāra sāk pastāvēt Sīrijas valsts.
• 1925. gada 11. jūlijā policija Damaskā arestē trīs druzu šeihus. 18. jūlijāDžebel el-Druze valstī sākas sacelšanās, kas izvēršas par Lielo Sīrijas sacelšanos. 21. jūlijā druzu dumpinieki pie al-Kafras pilsētas apšauda 160 kareivju lielu franču armijas vienību nogalinot 115 kareivjus. 2.—3. augustā druzi uzbrūk franču garnizonam pie al-Mazras pilsētas nogalinot 600 kareivjus.
• 1925. gada 24. septembrī franču karaspēks ir spiests pamest Džebel al-Druze valsts galvaspilsētu Al-Suvaijdu. 1925. gada 18. oktobri dumpinieki ieņem Damasku. No 18. līdz 20. oktobrim franču armija bombardē Damasku, nogalinot 1416 civiliedzīvotājus. Pilsētu pamet 15 000 bēgļu. 20. oktobrī franči Damaskā ievieš ārkārtas stāvokli.
• 1925. gada 21. decembrī Prezidents al-Halidi atsakās no sava amata, par jauno Prezidentu 1926. gada 28. aprīlī tiek ievēlēts Ahmads Nami.
• 1926. gada 25. aprīlī franču karaspēkam izdodas ieņemt Al-Suvajdu. Pēc sadursmēm ar dumpiniekiem, 1926. gada 7.—9. maijā franči atkal bombardē Damasku, nogalinot 500 civiliedzīvotājus un 100 dumpiniekus.
• Sacelšanās tiek paziņota par apspiestu 1927. gada 1. jūnijā. Tajā bojā gājuši 2000 franču kareivji, 6000 dumpinieki, vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju, 100 000 bēgļu bija spiesti pamest konflikta rajonus.
• 1928. gadā arābu nacionālisti Ibrahima Hannanu un Hašima al-Atasi vadībā nodibina Nacionālo bloku, kurš nākamajos gados ir vadošā neatkarības cīnītāju partija.
• 1928. gada 10. un 24. aprīlī notiek balsošana par Konstitucionālās asamblejas 70 deputātiem. Konstitucionālā asambleja sanāk uz pirmo sēdi 9. jūnijā. Jaunās Sīrijas konstitūcijas pirmais variants tiek publiskots 7. augustā. Tā kā Nacionālā bloka ietekmē izstrādātais teksts nav pieņemams frančiem, Konstitucionālā asambleja tiek atlaista.
• 1930. gada 14. maijā franči pasludina Sīrijas Republikas izveidošanu.
• 1933. gada 16. novembrī tiek parakstīts franču-sīriešu līgums, kas paredz Sīrijai piešķirt neatkarību 4 gadu laikā, saglabājot Sīrijas sadalījumu vairākās valstīs, kā arī ievērojamu franču politisko un militāro klātbūtni. Nacionālajam blokam līgums nav pieņemams un to nepieņem. Franči atlaiž parlamentu.
• 1936. gadā tiek slēgts Nacionāla bloka birojs Damaskā un arestēti divi tā līderi. Nacionālais bloks izsludina ģenerālstreiku, kas sākas 1936. gada 20. janvārī. 1936. gada 10. februāri Damaskā tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis. 2. martā Francijas valdība piekrīt sarunām ar Nacionālo bloku, ģenerālstreiks tiek izbeigts 6. martā.
• 1936. gada 30. novembrī notiek parlamenta vēlēšanas, 21. decembrī par Prezidentu tiek ievēlēts Nacionālā bloka līderis Hašims al-Atasi.
• 1936. gada 26. decembrī Sīrijas parlaments ratificē jauno franču-sīriešu līgumu; to neratificē Francijas parlaments un tas nestājas spēkā.
• Protestējot pret franču vilcināšanos Sīrijas neatkarības jautājumā, kā arī pret Francijas uzvedību ar Hatajas valsts nodošanu Turcijai, Prezidents al-Atasi atsakās no amata 1939. gada 7. jūlijā. Franču Augstais komisārs 10. jūlijā aptur konstitūcijas darbību un atlaiž parlamentu. Alavītu un Druzu teritorijās atjaunota autonomija.
• 1940. gada 10. jūlijā, pēc Francijas sakāves karā ar Vāciju, Sīrijā tiek ieviesta Višī Francijas pārvalde.
• No 1941. gada 8. jūnijam līdz 1941. gada 14. jūlijam Sīrijas-Libānas kampaņas rezultātā britu un Brīvo franču spēki iekaro Libānu un Sīriju.
• 1941. gada 27. septembrī Brīvo franču ģenerālis Katro pasludina Sīrijas Republikas neatkarību franču mandāta turpmākā pakļautībā.
• 1943. gada 25. martā tiek atjaunota Sīrijas konstitūcijas darbība. Tiek ievēlēts jauns parlaments un Prezidents.
• 1945. gada 17. maijā Beirūtā izsēžas franču desants, lai atkal atjaunotu pilnu franču kontroli. 1945. gada 29.-31. maijā franču karaspēks Damaskā bombardē Sīrijas parlamenta ēku un mēģina arestēt valdību. Bojā iet 500 cilvēki. Lielbritānija un Arābu valstu līga Francijai pieprasa pārtraukt uguni un atzīt pilnīgu Sīrijas neatkarību.
• Pēdējie Francijas karavīri atstāj Sīrijas Republiku 1946. gada 17. aprīlī.

Franču mandāta hronoloģija Libānā (1919—1946)

• 1920. gada 25. aprīlī Sabiedrotie Sanremo konferencē uztic Francijai Libānas un Sīrijas teritoriju pārvaldīšanu.
• 1920. gada 10. augustā tiek parakstīts Sevras līgums, kurā Osmaņu impērija atsakās no savām arābu zemēm un piekrīt Sabiedroto mandātteritoriju izveidošanai Sīrijā, Mezopotāmijā un Palestīnā. Līgumu neratificē sabrukušās Osmaņu impērijas parlaments, tā vietā 1923. gada 24. jūlijā stājas Lozannas līgums.
• 1920. gada 1. septembrī tiek pasludināta Lielā Libāna, to pārvalda franču gubernators kam asistē Konsultatīvā padome kuras 17 locekļi iecelti atbilstoši Libānas konfesiju sadalījumam.
• Lielajā Libānā tiek iekļauta Sidona, Beiruta,Tripoles apgabala dienvidu daļa, Bekas ieleja un Antilibāna kalnu grēda. Libānas vēsturiskās teritorijas palielināšana ievērojami palielināja musulmaņu skaitu valstī, kā arī radīja turpmākus iekšpolitiskos konfliktus starp maronītiem un musulmaņu ar politiķiem, kas uzskatīja, ka Libānai jāatgriežas Sīrijas sastāvā.
• 1922. gada 25. maijā sāk strādāt aprīlī ievēlētā pirmā Lielās Libānas Konsultatīvā padome.
• 1923. gada 23. septembrī oficiāli stājas spēkā 1922. gada 24. jūlijā Tautu Savienības Francijai piešķirtais mandāts Libānas un Sīrijas pārvaldīšanai. Tas paredzēja, ka trīs gadu laikā mandātteritorijās jāizstrādā un jāievieš konstitūcija.
• 1926. gada 23.maijā Lielās Libānas Pārstāvju padome apstiprina franču izveidoto konstitūciju un Lielā Libāna kļūst par Libānas Republiku. Augstais komisārs pārveidoja Pārstāvju padomi par divpalātu parlamentu un 25. maijā iecēla 16 Senāta locekļus. 26. maijā abas jaunā parlamenta palātas kopīgā sēdē ievēlēja pirmo Libānas Republikas Prezidentu.
• 1927. gada oktobrī tiek pieņemts konstitūcijas labojums, kas izbeidz Senāta pastāvēšanu, senatori tiek iekļauti apakšpalātas sastāvā.
• 1930. gada 14. maijā Augstais komisārs izsludina laboto konstitūcijas versiju, kurā stingrāk definēta Francijas kontrole pār Libānu.
• 1932. gada 9. maijā, lai nepieļautu musulmaņa ievēlēšanu par Prezidentu, Augstais komisārs aptur konstitūcija darbību, atlaiž parlamentu un Prezidentu. Nākamajā dienā Augstais komisārs Prezidentu ieceļ amatā uz papildus vēl vienu gadu.
• 1934. gada 29. janvārī sanāk jaunais parlaments ar 25 deputātiem no kuriem 18 ir ievēlēti, bet 7 iecēlis Augstais komisārs. Arī Prezidentu ieceļ Augstais komisārs.
• 1936. gada 10. janvārī parlaments ievēl jaunu Prezidentu.
• 1936. gada 13. novembrī, divus mēnešus pēc franču-sīriešu draudzības un alianses līguma parakstīšanas, Augstais pārstāvis un Libānas prezidents paraksta līdzīgu franču-libāņu līgumu, kas paredz, ka trīs gadu laikā Libānai jākļūst par neatkarīgu valsti un Tautas Savienības biedru, taču Francijai tiek atstāta militāri ekonomiska ietekme valstī vēl uz 25 gadiem. Libānas parlaments līgumu ratificē jau 17. novembrī, bet to nekad neratificē Francijas parlaments un tas oficiāli nestājas spēkā. Francijas lēmumu ietekmē Francijas mainīgā iekšpolitiskā situācija, Libānas ekonomikas problēmas, kā arī pieaugošie nacisma draudi Eiropā, kur dēļ Francija nevēlas zaudēt stratēģiski svarīgās Tuvo Austrumu teritorijas.
• 1937. gada 4. janvārī Augtais komisārs atjauno konstitūcijas darbību. Oktobrī notiek parlamenta vēlēšanās kurās no 63 vietām 27 vietas ieņem Konstitucionālais bloks.
• 1939. gada 21. septembrī, līdz ar Otrā pasaules kara sākšanos Libānas konstitūcijas darbība tiek apturēta, Prezidents un parlaments atlaisti.
• 1940. gada 6. decembrī Višī Francijas ieceltais Augstais komisārs ierodas Beirūtā.
• No 1941. gada 8. jūnijam līdz 1941. gada 14. jūlijam Sīrijas-Libānas kampaņas rezultātā britu un Brīvo franču spēki iekaro Libānu un Sīriju.
• 1941. gada 24. jūlijā Brīvo franču vadītājs ģenerālis de Golls ieceļ pirmo ģenerālpārstāvi mandātteritorijā.
• 1941. gada 26. novembrī franču ģenerālpārstāvis pasludina Libānas Republikas neatkarību franču mandāta turpmāka pakļautībā. 1. decembrī viņš ieceļ Prezidentu un Premjerministru.
• 1943. gada 18.-25. martā franču ģenerālpārstāvis atlaiž Prezidentu un valdību, ieceļ Valsts vadītāju, atjauno konstitūcijas darbību un paziņo par jaunām vēlēšanām.
• 1943. gada 21. jūlijā franču ģenerālpārstāvis atlaiž Valsts vadītāju un ieceļ jaunu. Tiek paziņots, ka tiks veidots jauns parlaments ar 55 deputātiem, no kuriem 30 būs kristieši, bet 25 musulmaņi un druzi.
• 1943. gada 21. septembrī uz pirmo sēdi sanāk jaunievēlētais parlaments, kas ievēl Prezidentu. Sarunās ar jauno valdību franči apgalvo, ka nevar izbeigt mandāta darbību bez Tautu Savienības lēmuma. Tautu Savienība ir beigusi pastāvēt 1939. gada decembrī.
• 1943. gada 8. novembrī, kamēr franču ģenerālpārstāvis atrodas Franču Alžīrijā, Libānas parlaments papildina konstitūciju, dzēšot no tās visas atsauksmes uz Francijas kontroli pār valsti un atceļ franču valodas, kā valsts valodas, lietošanu.
• 1943. gada 11. novembrī franču ģenerālpārstāvis atgriežas Libānā, pavēl arestēt Prezidentu, Premjerministru un četrus partiju vadītājus, apstādina konstitūcijas darbību un atlaiž parlamentu.
• 1943. gada 22. novembrī tiek iecelts jauns franču ģenerālpārstāvis, kurš atbrīvo apcietinātos libāņu vadītājus un atjauno konstitūcijas darbību.
• 1943. gada 27. decembrī Francija piekrīt nodot visu varu valstī, izņemot kontroli pār armiju, Libānas Republikas valdībai.
• 1944. gada 7. oktobrī Libānas Republika, Sīrijas Republika, Transjordānas emirāts, Irākas Karaliste un Ēģiptes Karaliste paraksta Aleksandrijas protokolu, kurā paredz Arābu līgas izveidošanu.
• 1945. gada 17. maijā Beirūtā izsēžas franču armija, kas papildina mandātteritorijā kopš 1941. gada jūlija esošos Franču okupācijas spēkus. Sākas vietējo iedzīvotāju protesti.
• 1945. gada 31. maijā britu premjerministrs Vinstons Čērčils pieprasa, lai ģenerālis de Golls pavēl Franču okupācijas spēkiem izbeigt kaujas darbības Libānā un Sīrijā.
• 1945. gada 1. augustā franči nodod Libānas armiju Libānas pakļautībai.
• 1946. gada 1. septembrī beidz pastāvēt franču ģenerālpārstāvja Libāna un Sīrijā amats.
• 1946. gada 31. decembrī pēdējie franču un britu kareivji atstāj Libānu.

Atsauces

Rožava (kurdu: Rojava jeb "Rietumi", Rojavayê Kurdistan jeb Rietumkurdistāna), arī Sīrijas Kurdistāna un oficiāli Ziemeļsīrijas Demokrātiskā Federācija (ZSDF), ir de facto autonoms Sīrijas reģions, kas sastāv no vairākiem patstāvīgiem kantoniem: Afrinas kantons, Jazīras kantons, Kobani kantons, kā arī Šehbas reģions. Rožava savu autonomiju pasludināja Sīrijas pilsoņu kara un Rožavas revolūcijas laikā 2013. gadā.

Rožavā tiek īstenota sekulāra, demokrātiski sociālistiska, uz dzimumu līdztiesību vērsta demokrātiskā konfederālisma politika. Tās vadība ir saistīta ar Turcijas Kurdistānas Strādnieku partiju un daļēji seko tās sākotnējā līdera Abdullas Odžalana mācībai.

Skatīt arī

• Sīrijas pilsoņu karš
• Sīrijas demokrātiskie spēki

Atsauces

Jabhat Fateh al-Sham (JFS) (arābu: جبهة فتح الشام, Jabhat fatḥ ash-Shām — 'Levantes iekarošanas fronte'), līdz 2016. gada 28. jūlijam pazīstamā kā Al-Nusra fronte un Jabhat Al-Nusra (arābu: جبهة النصرة لأهل الشام, Jabhat an-Nuṣrah li-ahli ash-Shām — 'Uzvaras fronte Levantes tautai') ir ANO Drošības padomes un daudzu citu valstu atzīta teroristiska organizācija Sīrijā, kas radīta 2012. gada 23. janvārī kā starptautiskā teroristu tīkla Al-Qaida Sīrijas atzars. 2016. gada 28. jūlijā Al-Nusra fronte atdalījās no Al-Qaida un tika pārsaukta par Jabhat Fateh al-Sham.

Jabhat Fateh al-Sham ir iesaistīta Sīrijas pilsoņu karā un sadarbojas ar citiem Sīrijas opozīcijas spēkiem cīņā pret Bašāra al Asada valdību. Jabhat Fateh al-Sham spēki bija viena no ielenktajām grupām Halebas aplenkuma laikā. 2017. gada 28. janvārī apvienojās ar četrām citām kaujinieku grupām un pieņēma nosaukumu Tahrir al-Sham.

Skatīt arī

• Al-Qaida
• Islāma valsts
• Sīrijas pilsoņu karš

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jabhat Fateh al-Sham.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)