.ps ir augšējā līmeņa domēns (ccTLD), kura paredzētais pielietojums ir saistīts ar Palestīnu. Domēns izveidots 2000. gadā. Domēna sponsors ir PITA, bet domēnu reģistrēšanu nodrošina PNINA.Domēnus var reģistrēt gan otrajā, gan trešajā līmenī zem šādiem otrā līmeņa domēniem: .com.ps, .net.ps, .org.ps, .edu.ps, .gov.ps, .plo.ps un .sec.ps.

Ārējās saites

PS var būt:

• PlayStation — spēļu konsole
• PostScript — programmēšanas valoda
• Palestīnas ISO 3166-1 kods
• Post Scriptum — piebilde vēstules beigās
• .ps — Palestīnas autonomijas augšējā līmeņa domēns
• Pilsoniskā savienība — bijusī politiska partija Latvijā

R-7 PS jeb 8K71PS bija PSRS pirmā kosmiskā nesējraķete. Tā tika izveidota, nedaudz modificējot starpkontinentālo ballistisko raķeti (SKBR). Raķete tika izgatavota divos eksemplāros, un ar to tika palaisti pavadoņi Sputņik-1 un Sputņik-2.

Startu hronoloģija

Ārējās saites

• Rocket for Sputnik russianspaceweb.com
• Sputnik 8K71PS astronautix.com

PlayStation Vita (pazīstams arī kā PS Vita vai vienkārši Vita) ir portatīvā videospēļu konsole, kuru izstrādājusi Sony. Pirmoreiz tā tika izlaista Japānā 2011. gada 17. decembrī, pēc tam Ziemeļamerikā, Eiropā un citās starptautiskās teritorijās sākot no 2012. gada 22. februāra. Konsole ir PlayStation Portable pēctece un daļa no PlayStation spēļu ierīču zīmola; kā daļa no astotās paaudzes videospēļu konsolēm tā galvenokārt konkurēja ar Nintendo 3DS.

Spēles

Vispārdotākās spēles

Šīs ir visvairāk pārdotās PlayStation Vita mazumtirdzniecības spēles pasaulē (2015. gada jūlijā / augustā):

PlayStation Store un Vita spēļu kartes

Vita fiziskā programmatūra tiek izplatīta patentētā zibatmiņas kartē ar nosaukumu "PlayStation Vita spēļu karte". Visas Vita spēles ir pieejamas arī digitālai lejupielādei PlayStation tīklā, izmantojot PlayStation Store, lai gan ne visas spēles tiek izlaistas fiziski. Kopš tās izlaišanas tikai digitālie izlaidumi ir lēnām kļuvuši arvien pamanāmāki, daļēji cenšoties samazināt izlaišanas ražošanas izmaksas platformās salīdzinoši mazāku lietotāju bāzi un daļēji tāpēc, ka ieplūst mazāka mēroga indie mobilo tālruņu spēles, kas vienmēr ir bijušas tikai digitāli izlaidumi. Tāpat kā PS3 un PS4, arī Vita satur Trophy atbalstu spēlēm

Spēles no PSP

Līdzīgi kā agrīnās PlayStation 3 konsoles, kas bija saderīgas ar PlayStation 2 nosaukumiem, PlayStation Vita ir savietojams ar lielāko daļu PlayStation Portable spēļu. Tomēr PlayStation Vita trūkst PlayStation Portable UMD diska, un Sony bija apstiprinājis, ka PSP īpašnieki nevarēs pārsūtīt savas fiziskās UMD spēles pāri uz PS Vita sistēmu.

Versijās

PCH-2000

Jauns Vita revīzijas modelis tika izlaists Japānā 2013. gada 10. oktobrī, Eiropā 2014. gada 7. februārī un Ziemeļamerikā 2014. gada 6. maijā. Revīzijas modelis, oficiāli saukts par PCH-2000 sēriju un parasti dēvēts par PS Vita Slim. Šī revīzija ir par 20% plānāka un par 15% vieglāka, salīdzinot ar oriģinālo modeli. Lai gan tas lielā mērā saglabā oriģināla vispārējo struktūru un izkārtojumu, oriģināla OLED ekrāns ir aizstāts ar lētāku LCD displeju. Modelis arī papildināja akumulatora darbības laiku par papildu stundu. Jaunākajam modelim ir arī 1 GB iekšējās atmiņas, lai gan vienlaikus nav iespējams izmantot gan iekšējo, gan atmiņas karti.

PlayStation TV

PlayStation TV ir nepārnēsājams Vita variants; tā vietā, lai parādītu savu displeja ekrānu, tas savienojas ar televizoru, izmantojot HDMI, tas izskatās kā tradicionāla mājas videospēļu konsole, un to kontrolē, izmantojot DualShock 3 vai DualShock 4 kontrolieri. Tā kā Vita un DualShock kontrolierim ir atšķirīgas kontrollera ievades, Vita spēles, kas ir atkarīgas no sistēmas skārienekrāna, aizmugurējā skārienpaliktņa, mikrofona vai kameras, nav saderīgas. Tas arī koplieto parastā Vita Remote Play un PS Now funkcionalitāti. Sistēma tika izlaista Japānā 2013. gada novembrī, Ziemeļamerikā 2014. gada oktobrī un Eiropā 2014. gada 14. novembrī.

Sistēmas programmatūra

Vita sistēma

Atšķirībā no PSP un PlayStation 3, PlayStation Vita neizmanto XrossMediaBar saskarni. Tā vietā tā izmanto skārienekrānu balstītu lietotāja interfeisu, kas dublēts ar LiveArea, kas, izmantojot PlayStation tīklu, ietver dažādas sociālo tīklu funkcijas. Katru spēli vai lietojumprogrammu attēlo atsevišķa apļa ikona, un tās atlasīšana novirza lietotāju uz paneli ar vairākām opcijām, ieskaitot pašas programmatūras palaišanu, dodoties uz attiecīgo vietni, izmantojot internetu, redzot, vai programmatūrai ir pieejami lejupielādējami atjauninājumi un redzēt ar jaunumiem līdzīgu darbību sarakstu, kas saistīts ar to, piemēram, tā instalēšanu vai trofeju iegūšanu, gan lietotājam, gan citiem lietotājiem, ar kuriem lietotājs nesen ir mijiedarbojies.

Remote Play

PlayStation Vita (un PlayStation TV, kas izmanto to pašu sistēmas programmatūru kā PlayStation Vita) atbalsta funkciju ar nosaukumu Remote Play ar Sony mājas videospēļu konsolēm, piemēram, PlayStation 3 un PlayStation 4. Tas ļauj PlayStation 3 un PlayStation 4 pārsūtīt video un audio izvadi uz PlayStation Vita. Tomēr atšķirībā no attālās atskaņošanas starp PlayStation Vita un PlayStation 4, kas ir labi integrēta, attālo atskaņošanu starp PlayStation Vita un PlayStation 3 atbalsta tikai “izvēlēti” daži PS3 nosaukumi, un rezultāti bieži bija novēloti. Turklāt PlayStation Vita var izmantot kā PS4 otrā ekrāna ierīci (un PS3, taču to atbalsta tikai ļoti maz spēļu, piemēram, Class of Heroes 2G) satura straumēšanai tieši no konsoles uz PlayStation Vita.

Rovaniemen Palloseura / RoPS ir Somijas futbola klubs no Rovaniemiu. Dibināts 1950. gadā, spēlē Veikkausliiga, Somijas futbola čempionāta augstākajā līgā.

Sasniegumi

• Veikkausliiga
  • Čempioni (0):
  • Vicečempioni (1): 2018
• Somijas kauss
  • Kausa ieguvēji (1): 1986
  • Finālisti (2): 1962, 1993
• Somijas līgas kauss
  • Kausa ieguvēji (0):
  • Finālisti (1): 1996

Sezonas

Atsauces

Ārējās saites

• oficiala majas lapa

Halīla (arābu: الْخَلِيل, al-Khalīl) jeb Hebrona (ivritā: חֶבְרוֹן, Ḥevron) ir pilsēta Palestīnas Valstī. Atrodas Rietumkrasta dienvidos, aptuveni 30 km uz dienvidiem no Jeruzalemes. 2016. gadā pilsētā dzīvoja 215 tūkstoši iedzīvotāju. Tā ir lielākā pilsēta Rietumkrastā un otra lielākā Palestīnā aiz Gazas. Pilsēta ir sadalīta divos sektoros. Sektoru H1 kontrolē palestīnieši, bet sektoru H2, kas ir aptuveni 20% no pilsētas teritorijas, kontrolē Izraēla.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Halīla.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Sputnik-1 (no krievu: спутник — 'pavadonis'), oficiālais nosaukums Iskusstvenyj sputnik Zemli (Искусственный спутник Земли), kodētais nosaukums PS-1 (no Prosteišij Sputnik — Простейший Спутник-1 „vienkāršākais pavadonis”) bija pirmais Zemes mākslīgais pavadonis (ZMP), kas ievadīts ģeocentriskā orbītā. Tas tika palaists no Padomju Savienības teritorijas 1957. gada 4. oktobrī ar starpkontinentālās ballistiskās raķetes (SKBR) R-7 nedaudz modificētu variantu R-7 PS. Ar Sputnik startu iesākās „kosmiskā ēra”.

Pavadonis nepārtraukti raidīja radio signālus, kurus varēja uztvert zinātnieki un radioamatieri visā pasaulē, līdz 26. oktobrim (22 dienas), kamēr baterijās bija pietiekama elektroenerģija. Pēc tam Sputnik bija novērojams tikai vizuāli. 1958. gada 4. janvārī Sputnik iegāja atmosfēras blīvajos slāņos un sadega, kosmosā atrodoties 92 dienas.

Starts un pavadoņa darbība notika Starptautiskā ģeofiziskā gada laikā. Lai arī pirmais ZMP nebija aprīkots ar zinātniskajiem instrumentiem, ar to tika veikti atmosfēras un kosmiskās telpas pētījumi. Sputnik palaišanai bija milzīga politiskā nozīme PSRS prestiža celšanā.

Vēsture

Pēc Otrā pasaules kara PSRS ieguva vācu ballistisko raķešu V-2 daļas un raķešu konstruktorus. Padomju Savienībā tieši kosmiskās telpas pētījumi sākās pēc 1948. gada, kad no vietējiem materiāliem tika izgatavotas raķetes R-1 (V-2 kopija), vēlāk arī R-2 un R-5. Šīs raķetes zinātniskos instrumentus varēja pacelt 100–500 km augstumā virs Zemes virsmas, tomēr labākajā gadījumā eksperiments ilga 10 minūtes. Raķešu galvenais konstruktors šajā laikā bija Sergejs Koroļovs. Lai gan Koroļova galvenais uzdevums bija radīt raķetes militāriem mērķiem, viņš neatmeta cerību kādreiz palaist Zemes mākslīgo pavadoni (par to viņš bija iepazinies jaunībā, lasot Konstantīna Ciolkovska darbus), kas orbītā atrastos mēnešiem un pat gadiem ilgi.

Līdz ar pirmās SKBR R-7 konstruēšanu S. Koroļovam radās iespēja izmantot to pavadoņa palaišanai. Lai to izdarītu, bija nepieciešama valsts augstāko amatpersonu piekrišana. 1954. gada 16. martā PSRS Zinātņu akadēmijas lietišķās matemātikas nodaļā notika pirmā sanāksme par uzdevumiem, kas būtu veicami ar ZMP palīdzību. Šis jaunais novirziens Zinātņu akadēmijā tika atbalstīts. 27. maijā Sergejs Koroļovs aizsardzības rūpniecības ministram Dmitrijam Ustinovam iesniedza OKB-1 darbinieka Mihaila Tihonravova sagatavoto ziņojumu par Zemes mākslīgā pavadoņa izveides nepieciešamību.

ASV tajā laikā jau tika veikti priekšdarbi ZMP izveidei un palaišanai (Vanguard projekts). 1955. gada 29. jūlijā ASV prezidents Dvaits Eizenhauers paziņoja, ka Savienotās Valstis plāno palaist pavadoni Starptautiskā ģeofiziskā gada (1957.—1958.) laikā. Jau tad starp abām valstīm valdīja saspīlējums, un 3. augustā 6. Starptautiskajā astronautikas federācijas kongresā Kopenhāgenā padomju akadēmiķis L. Sedovs paziņoja par to, ka arī PSRS gatavojas ģeofiziskajā gadā palaist pavadoni.

8. augustā PSKP Centrālā komiteja atbalstīja ideju palaist Zemes mākslīgo pavadoni. 30. augustā SKBR R-7 raķetes izmēģinājumu valsts komisijas priekšsēdētājs Vasilijs Rjabikovs sasauca sapulci, kurā S. Koroļovs prezentēja aprēķinus, kādam būtu jābūt kosmiskajam aparātam lidojumam uz Mēnesi. Tam vajadzētu modificēt R-7 raķeti trīs pakāpju variantā, ko varētu izmantot arī pavadoņu palaišanai.

3. septembrī Koroļovs nosūtīja galvenajiem konstruktoriem un valdībai zinātniskā pavadoņa parametrus un tā izveides plānu. 1956. gada 30. janvārī PSKP CK un PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, pēc kura bija jāizgatavo neorientējams ZMP ar masu 1000–1400 kg, kurā atrastos 200–300 kg smaga zinātniskā aparatūra. Pavadoņa palaišanai jāpielāgo R-7, un pirmajam izmēģinājuma startam jānotiek 1957. gadā (Starptautiskā ģeofiziskā gada laikā). Pavadoņa slepenais nosaukums bija „objekts D” (обьект Д).

Sarežģītā projekta realizācijas gaitā radās problēmas ar zinātniskās aparatūras izstrādi, kā arī raķetes dzinēju jauda bija par mazu. 1956. gada beigās kļuva skaidrs, ka „objekta D” palaišanu nevarēs realizēt paredzētajā termiņā. Līdz ar to „objekta D” startam noteica jaunu termiņu — 1958. gada aprīli.

1956. gada novembrī OKB-1 ierosināja steidzamības kārtā izgatavot tā saucamo „vienkāršāko pavadoni” (Простейший Спутник jeb обьект ПС) ar masu 100 kg, kuru varētu palaist 1957. gada aprīlī—maijā R-7 izmēģinājumu laikā. 1957. gada 15. februārī tika izdots rīkojums par vienkāršākā neorientēta ZMP palaišanu, tā novērošanas iespēju pārbaudi un radiosignālu saņemšanu no tā. "Objekta PS" palaišanu atļāva tikai pēc diviem R-7 sekmīgiem lidojumiem. Par PS galveno konstruktoru tika iecelts Mihails Homjakovs.

„Objekta PS” izstrāde notika tik strauji, ka izgatavotāju un konstruktoru darbi notika vienlaicīgi. 1957. gada 1. februārī bija saskaņoti radioraidītāja gabarīti. Februāra beigās tika izgatavots PS makets ar antenu imitētājiem, lai veiktu raidītāja izmēģinājumus. Galvenās problēmas kosmiskā aparāta izgatavošanā radās, izstrādājot hidroizvērsēju sfēriskajām čaulām, metinot tās pie stiprinājumiem, kā arī ārējo virsmu pulēšanā. Izstrādājot konstrukciju, tika veikta iekārtu izvietojuma maketēšana, metinājuma šuvju rentgena kontrole, kā arī to hermētiskuma pārbaude ar hēlija sūču meklētāju. Aprīlī un maijā notika radioraidītāju raidīšanas pārbaudes, aparātu iekarinot 200 m garā trosē zem helikoptera.

Pavadoņa pārbaudei un sagatavošanai startam poligonā tika ierīkota īpaša telpa. Raķetes R-7 sagatavošana notika īpaši rūpīgi, galvenā uzmanība tika pievērsta pareizai komandu secībai — raķetes priekšgala nomešanai un pavadoņa atdalīšanai. 1957. gada 20. septembrī kosmodromā notika speciālās komisijas sanāksme, kurā tika apstiprināta nesējraķetes un pavadoņa gatavība startam. Tur tika nolemts, ka par pirmā ZMP palaišanu publiski paziņos tikai pēc pavadoņa pirmā apriņķojuma ap Zemi.

Pirmā ZMP palaišana tika plānota 6. oktobrī, bet Koroļovam bija aizdomas, ka ASV palaidīs savu pavadoni Vanguard dienu agrāk. Tika atceltas vairākas pirmsstarta pārbaudes operācijas, un raķeti izveda uz starta laukumu divas dienas agrāk.

Uzbūve

Sputnik bija hermētiska 585 mm diametra sfēra ar masu 83,6 kg. To veidoja divas puslodes čaulas no 2 mm bieza alumīnija sakausējuma, kuras tika savienotas ar 36 tapām. Savienojuma hermētiskumu nodrošināja vakuuma gumijas blīve. Pie priekšējās (augšējās) puslodes tika piestiprinātas četras antenas, no kurām divas bija 2,9 m un pārējās divas — 2,4 m garas. Lai pēc pavadoņa atdalīšanās no nesējraķetes antenas tiktu izvērstas 35° leņķī, bija paredzēts īpašs atsperes mehānisms.

Pavadonī tika pielietota oriģināla shēma siltumapmaiņai ar kosmisko vidi. Priekšējā puslode bija siltumizolēta, bet aizmugurējā kalpoja kā siltuma izstarotājs. Pavadoņa korpuss tika rūpīgi nopulēts un īpaši apstrādāts, lai tiktu nodrošināta nepieciešamā izolācija no Saules radiācijas vienā pusē un siltuma izstarošana no otras puslodes. Pavadoņa iekšienē tika iepildīts slāpeklis ar spiedienu 1,3 atm. Korpusa iekšienē bija ventilators, kas nodrošināja siltuma režīmu. To ieslēdza termorelejs, ja temperatūra sasniedza 30 °C. Slāpeklis pārnesa siltumu uz auksto aizmugurējo sieniņu, kas izstaroja to kosmosā. Temperatūrai pazeminoties līdz 20—23 °C, ventilators izslēdzās, lai atjaunotu gaisa cirkulāciju.

Korpusa iekšienē bija izvietoti divi radioraidītāji ar jaudu 1W un masu 3,5 kg, barošanas bloks ar masu 51 kg, attālinātais pārslēdzējs, termoregulācijas ventilators, termoregulācijas releji un barorelejs (spiediena kontroles sensors). Radioraidītāji darbojās frekvencēs 20,005 MHz un 40,002 MHz ar impulsiem no 0,2 līdz 0.6 s. Tie bija uzbūvēti, izmantojot speciālas miniatūras radiolampas - stienīšu lampas. Viens raidītājs strādāja otra pauzēs. Atvienojoties un saslēdzoties baroreleja un termoreleja kontaktiem, mainījās signālu frekvence un to ilgumu un paužu attiecība. Ja spiediens pavadonī strauji kristos, to secinātu pēc signālu impulsiem, un tas nozīmētu, ka notikusi korpusa dehermetizācija mikrometeorīta trieciena rezultātā. Barošanas bloks sastāvēja no trim baterijām ar sudraba—cinka elementiem; to nepārtrauktas darbības laiks bija paredzēts ne mazāk kā divām nedēļām. Barošanas elementi tika izgatavoti gredzena veidā.

Lai savienotu pavadoni ar raķeti, tika izstrādāta īpaša pārejas sekcija. Palaišanas laikā PS atradās zem koniska raķetes augšgala. Antenas tika nostiprinātas pie raķetes pārejas ārējās virsmas. Pavadoņa atdalīšana notika ar pneimatisku iekārtu ar ātrumu 2,73 m/s. Rezerves variants bija pirotehniska iekārta, kas nodrošināja atdalīšanu ar ātrumu 1,45 m/s. Vienlaicīgi ar atsperu mehānismu notika raķetes augšgala nomešana ar ātrumu 0,643 m/s.

Lidojuma gaita

Lai palaistu pavadoni Zemes orbītā, raķetei R-7 PS bija nepieciešama citāda ciklogramma (lidojuma programma) nekā SKBR variantā. Startējot raķetei bija jāatrodas pilnīgi vertikālā stāvoklī, lai cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem izietu, cik vien ātri iespējams. Savukārt, lai sasniegtu orbītu, ātruma (gandrīz 8 km/s) vektoram bija jābūt perpendikulāram vertikālei. Šo lidojuma programmu aprēķināja Steklova lietišķās matemātikas institūts.

Starts notika 1957. gada 4. oktobrī 19.28.34 UTC (22.28.34 pēc Maskavas laika jeb 5. oktobrī 00.28.34 pēc vietējā laika) no PSRS Aizsardzības ministrijas Piektā zinātniski pētnieciskā poligona (vēlāk pārdēvēts par Baikonuras kosmodromu). 116,38 sekundē atdalījās raķetes sānu bloki. 294,6 s tika iedarbināta otrā pakāpe (centrālais bloks), un 295,4 s pēc starta tā kopā ar pavadoni jau bija orbītā. Orbītas sākotnējie parametri:

• orbītas slīpums — 65,1°;
• perigejs — 228 km;
• apogejs — 947 km;
• orbitālais periods — 96,17 min.

Sakarā ar vairākām nelielām kļūmēm nesējraķetes darbībā orbītas apogejs bija zemāks (par 80–90 km) nekā bija paredzēts.

314,5 s pēc pacelšanās notika pavadoņa atdalīšanās no raķetes pakāpes. Pēc 20 s uz zemes tika uztverti pirmie Sputnik radiobākas signāli.

Pirmā ZMP radioraidītāji darbojās trīs nedēļas. Pavadoni nakts debesīs varēja redzēt kā 6., bet nesējraķetes 2. pakāpes bloku „A” — kā 1. zvaigžņlieluma objektu.

Sputnik kosmosā atradās 92 dienas, līdz 1958. gada 4. janvārim, veicot 1400 apriņķojumus ap Zemi. Raķešbloks „A” lidoja 60 dienas (līdz 1957. gada 2. decembrim, 882 apriņķojumi). Abi objekti iegāja atmosfēras blīvajos slāņos un sadega.

Lidojuma zinātniskie un inženiertehniskie uzdevumi tika izpildīti pilnībā. Raidītāji nodrošināja pavadoņa orbītas sistemātiskus novērojumus. Tika veikti pētījumi radioviļņu izplatīšanai jonosfērā, kas bija maz pētīta. ZMP un raķešpakāpes bremzēšanās atmosfēras augšējos slāņos ļāva novērtēt tās blīvumu.

Politiskā nozīme

PSRS vadība un pirmām kārtām Ņikita Hruščovs novēroja pasaules reakciju uz pirmā ZMP palaišanu. Pasaulē šajā laikā bija aukstā kara saspīlējums, kas kuru katru brīdi varēja pārvērsties „karstajā karā”. Sputnik Padomju Savienībai deva spēcīgu trumpi padomju un sociālistiskās sistēmas propagandai.

ASV uzskatīja sevi par tehniski un militāri attīstītāko valsti pasaulē, bet Sputnik palaišana mainīja šo uzskatu. Ja pēc pirmās padomju SKBR palaišanas 1957. gada augustā Savienotās valstis vēl neaptvēra tās draudus, tad Sputnik oktobra lidojums rādīja, ka PSRS ir raķete, kas ir daudz jaudīgāka par jebkuru Savienotajās valstīs radīto; tā spējīga nogādāt kodolieročus uz jebkuru vietu ASV, un tas jau radīja potenciālus draudus ASV. Aizsardzības ministrs bija spiests konstatēt, ka „neierobežoti mērķi un pilnīga uzvara karā [pret PSRS] nav iespējami”.

Pēc sekmīgās Sputnik palaišanas sākās tā saucamā „kosmiskā sacensība” starp ASV un PSRS aukstā kara laikā, abām valstīm kosmonautiku izvirzot prioritāro mērķu sarakstā. ASV jau 1958. gada izveidoja DARPA — Aizsardzības ministrijas aģentūru, kas nodarbotos ar jaunu tehnoloģiju izstrādi.

Nākamie pavadoņi

Pēc Sputnik starta Hruščovs uzaicināja Koroļovu pie sevis, un šajā tikšanās reizē Koroļovs apsolīja līdz Oktobra svētkiem (7. novembrim) palaist nākamo pavadoni. Tas tika izgatavots rekordīsā laikā, izmantojot Sputnik-1 rezerves aparatūru. 1957. gada 3. novembrī orbītā tika palaists pavadonis Sputnik-2 ar dzīvu būtni (suni) tajā.

Sākotnēji pirmā ZMP startam būvēto pavadoni Objekt D ar zinātniskiem instrumentiem tika mēģināts palaist 1958. gada 27. aprīlī, bet nesējraķete avarēja. Rezerves pavadonis veiksmīgi startēja 15. maijā.

Tā kā ASV ZMP palaišanas Vanguard projekts bija cietis neveiksmi, jau 5. oktobrī Verners fon Brauns Aizsardzības ministrijai piedāvāja palaist pavadoni 60 dienu laikā. Lai gan neiekļāvies termiņā, pirmais amerikāņu pavadonis Explorer 1 startēja 1958. gada 1. februārī.

Atsauces un piezīmes

Skatīt arī

• Sergejs Koroļovs
• R-7 raķete
• Vanguard projekts

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sputnik-1.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Don P. Mitchell. Sputnik: Pirms 50 gadiem (angliski)
• Г.С. Ветров. "Открытие космоса" (krieviski)
• Mark Wade. Encyclopedia Astronautica. (angliski)
• Mark Wade. Encyclopedia Astronautica. (angliski)
• NASA. Sputnik un kosmosa laikmeta pirmsākumi (angliski)
• www.russianspaceweb.com (angliski)

Pilsoniskā savienība bija politiska partija Latvijas Republikā, kas dibināta 2008. gada 26. aprīlī. Partiju vadīja tās priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis un vēlēta valde: Arvils Ašeradens, Ina Druviete, Ilma Čepāne, Rolands Irklis, Sandra Kalniete, Kārlis Kamradzis, Didzis Konuševskis, Janīna Kursīte-Pakule, Līvija Plavinska, Anna Seile, Kārlis Šadurskis, Astrīda Vītola, Ilze Vergina un Ilze Viņķele.

Pēc 10. Saeimas vēlēšanām 2011. gada 6. augustā "Pilsoniskā savienība" kopā ar partijām "Jaunais laiks" un "Sabiedrība citai politikai" izveidoja partiju "Vienotība".

Izveide

2008. gada 31. janvārī Sandra Kalniete, Ilma Čepāne, Kārlis Šadurskis un Ina Druviete paziņoja par izstāšanos no "Jaunā laika" 9. Saeimas frakcijas. Nākamās nedēļas laikā Sandra Kalniete un no TB/LNNK ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis paziņoja par biedrības dibināšanu, uz kuras pamata vēlāk tiks veidota jauna partija. Politiskā partija Pilsoniskā savienība tika dibināta 2008. gada 26. aprīlī. Uz dibināšanas sapulci bija pulcējušies vairāk kā 250 cilvēku, kuri pieņēma partijas programmu. Par partijas valdes priekšsēdētāju tika ievēlēta Sandra Kalniete. Par viņas vietnieku tika ievēlēts Ģirts Valdis Kristovskis. Vēl partijas valdē darbojās Ilze Viņķele, Jānis Bakmanis, Ina Druviete, Andris Grīnis, Rolands Irklis, Kārlis Kamradzis, Didzis Konuševskis, Līvija Plavinska, Linards Počs, Anna Seile, Raitis Sijāts, Kārlis Šadurskis un Ilze Vergina. 2009. gada martā partijā bija 570 biedri.

2009. gada 20. aprīlī par Pilsoniskās Savienības jauno vadītāju tika ievēlēts Ģ. V. Kristovskis. Jaunievēlētajā valdē strādāja Sandra Kalniete, Ilma Čepāne, Anna Seile, Janīna Kursīte-Pakule, Kārlis Šadurskis, Didzis Konuševskis, Rolands Irklis, Inese Vaidere, Kārlis Kamradzis, Andris Grīnis, Līvija Plavinska, Ina Druviete, Ilze Vergina un Ilze Vinķele.

Darbība

9. Saeimā Pilsonisko savienību pārstāvēja deputātu grupa, kas darbojās pozīcijā un sastāvēja no 6 deputātiem: Annas Seiles (frakcijas vadītāja), Ilmas Čepānes (frakcijas vadītājas vietniece), Gunāra Laicāna, Inas Druvietes, Janīnas Kursītes un Kārļa Šadurska. Tika deklarēts, ka atšķirībā no citām partijām, Pilsoniskajā savienībā deputāti neveido kopēju pozīciju, bet gan patur tiesības balsot individuāli, tādējādi atbildot savu vēlētāju priekšā.^{[nepieciešama atsauce]} Pieci Pilsoniskās savienības deputāti atbalstīja Latvijas ekonomikas glābšanas plānus 2008. gada 11. decembra sēdē.

Pilsoniskā savienība Eiropas parlamentā bija pārstāvēta ar 2 deputātiem - Sandru Kalnieti un Inesi Vaideri, kuras abas strādāja Eiropas Tautas partijas grupā. S. Kalniete strādāja Iekšējā tirgus un Patērētāju aizsardzības komitejā, Lauksaimniecības komitejā un Sieviešu tiesību un dzimuma vienlīdzības komitejā. I. Vaidere strādāja Ārlietu komitejā un Starptautiskās tirdzniecības komitejā. Pēc Lisabonas līguma ratificēšanas mandātu darbam EP ieguva arī Kārlis Šadurskis.

2009. gada jūnijā Rīgas Domes vēlēšanās par Pilsonisko savienību nobalsoja 18,9%, kas bija otrs labākais rezultāts. No PS Rīgas Domē tika ievēlēti Ģirts Valdis Kristovskis, Mārtiņš Šics, Juris Vinķelis, Mārtiņš Zandbergs, Antra Sakne, Dāvis Stalts, Dainis Stalts, Jānis Atis Krūmiņš, Jānis Šiliņš, Jānis Mārtiņš Skuja, Māris Puriņš un Tālis Veismanis. PS Rīgas Domē atradās opozīcijā.

Darbam Latvijas valdībā 2010. gada novembrī PS izvirzīja partijas priekšsēdētāju Ģirtu Valdi Kristovski, kurš kļuva par Ārlietu ministru. PS biedrs Andris Vilks pildīja Finanšu ministra pienākumus, kamēr PS biedre un "Lietussargu grupas" vadītāja Sarmīte Ēlerte kļuva par Kultūras ministri.

Atsauces

Ārējās saites

• YouTube kanāls