Fidels Alehandro Kastro Russ (spāņu: Fidel Alejandro Castro Ruz ( audio); dzimis 1926. gada 13. augustā Biranā, Kubā, miris 2016. gada 25. novembrī) bija kubiešu komunists, revolucionārs. Kastro vadīja Kubu no 1959. gada, kad 26. jūlija kustība gāza Fulhensio Batistas valdību un padarīja Kubu par pirmo sociālistisko valsti Rietumu puslodē līdz 2008. gadam, kad viņš valsts vadību nodeva savam brālim Raulam Kastro.

Dzīves sākuma posms

Kastro piedzima bagāta lauksaimnieka ģimenē. Tēvs bija emigrējis uz Kubu no Galisijas, no Spānijas ziemeļrietumiem, un guvis labus ienākumus no cukurniedru audzēšanas Kubas austrumu provincē. Tēva pirmajai laulībai izirstot, viņš sāka dzīvot kopā ar savas mājsaimniecības kalponi, arī spāņu izcelsmes. Fidels piedzima kā ārlaulības dēls, bet vēlāk vecāki apprecējās. Pavisam ģimenē piedzima septiņi bērni.

Sešu gadu vecumā Fidelu nosūtīja pie skolotāja uz Santjago de Kuba pilsētu. Astoņu gadu vecumā viņu kristīja Romas katoļticībā un nosūtīja uz internātskolu. Sakarā ar sliktu uzvedību Fidelu aizsūtīja uz jezuītu pārvaldītu privātskolu. Vēlāk Fidelu aizsūtīja uz prestižāku jezuītu skolu Havanā. Tur viņa sekmes nebija izcilas, bet viņš sāka interesēties par vēsturi, ģeogrāfiju, debatēšanas prasmēm, nodarbojās ar sportu.

Politiskā darbība studiju laikā

1945. gadā Kastro uzsāka tieslietu studijas Havanas Universitātē. Viņš iesaistījās studentu politiskajā darbībā, aizrāvās ar antiimperiālisma idejām, kritizēja ASV militārās akcijas Karību reģionā. 1946. gadā Kastro uzstājās ar publisku runu, kritizējot Kubas prezidenta Ramona Grau Sanmartina valdības korupciju un vardarbību. Kastro runa tika aprakstīta vairāku laikrakstu pirmajās lappusēs.

1947. gadā Kastro pievienojās kreisajai Kubas Tautas partijai Partido Ortodoxo, kas pauda sociālā taisnīguma un politiskās brīvības idejas. Partija vēlēšanās zaudēja, tomēr Kastro turpināja iesaistīties studentu aktivitātēs. Kastro saņēma nāves draudus, bet viņš tiem nepakļāvās un neatstāja universitāti. Tā vietā viņš sāka nēsāt ieroci, kā arī pulcināja ap sevi apbruņotus biedrus.

1948. gada aprīlī Kastro kopā ar Kubas studentu grupu apmeklēja Bogotu Kolumbijā, kur viņu apmeklējuma sākās plaši nemieri, ko izraisīja Kolumbijas Liberālās partijas vadītāja nogalināšana. Kastro iesaistījās Liberālās partijas pusē, palīdzot nozagt ieročus policijas iecirknī. Pēc atgriešanās Kubā Kastro piedalījās protestos pret valdības lēmumu pacelt autobusa biļešu cenas. 40. gadu beigās Kastro uzskati kļuva arvien kreisāki, ietekmējoties no marksisma-ļeņinisma idejām.

1948. gadā Kastro apprecējās ar studenti Mirtu Diasu-Balartu, kas nāca no bagātas ģimenes. Lai gan laulību neatbalstīja ne Kastro, ne Mirtas ģimene, tomēr Mirtas tēvs pārim iedeva naudu trīs mēnešu kāzu ceļojumam uz Ņujorku. 1949. gada septembrī Kastro piedzima dēls, un viņi pārcēlās uz plašāku dzīvokli Havanā.

Kastro turpināja politisko darbību, uzstājās pret valdības slepeno vienošanos ar bandu vadītājiem par nemieru apspiešanu universitātē. Tas pievērsa bandu uzmanību Kastro, un viņam nācās slēpties sākumā laukos, bet tad izbraukt uz ASV. Kad Kastro pēc vairākām nedēļām atgriezās Havanā, viņš koncentrējās uz mācībām un 1950. gada septembrī absolvēja universitāti kā tieslietu doktors.

Darbs tieslietu jomā

Kastro uzsāka darboties juridiskā uzņēmumā, aizstāvot nabadzīgo iedzīvotāju intereses, bet šis darbs viņam nedeva nekādu finansiālu atbalstu. Vienlaicīgi Kastro turpināja darboties partijā Partido Ortodoxo. Pēc tās līdera (Eduardo Chibás) politiski motivētās pašnāvības 1951. gadā Kastro gribēja turpināt viņa darbu, piedalīties 1952. gada jūnijā Kongresa vēlēšanās, bet neguva vecāko partijas biedru atbalstu, kuri baidījās no Kastro radikālās reputācijas. Tomēr Kastro tika atbalstīts kā kandidāts uz Pārstāvju palātu un piedalījās vēlēšanu kampaņā. Kampaņas laikā viņš tikās ar ģenerāli Fulhensio Batistu, bijušo Kubas prezidentu, kas bija atgriezies politikā. Lai arī gan Kastro, gan Batista bija opozīcijā pret valdošo prezidentu Karlosu Prio Sokarasu, tomēr viņi savstarpēji nesadarbojās. Nesagaidot vēlēšanas, 1952. gada 10. martā Batista sarīkoja militāru apvērsumu un pārņēma varu Kubā. Tāpat kā daudzi citi, Kastro to uzskatīja par diktatūru. Batistas valdība cieši sadarbojās ar Kubas bagātniekiem un ASV, sarāva saites ar PSRS, apspieda arodbiedrības un vajāja Kubas sociālistu grupas. Šai laikā Kastro nebaidījās kritizēt Batistas režīmu un ASV biznesa un politisko interešu realizēšanu Kubā. Kastro ierosināja vairākas juridiskas lietas pret valdību, bet nesekmīgi. Tas lika Kastro apsvērt alternatīvas cīņas metodes pret režīmu.

Kastro darbība Kubas revolūcijā

Uzbrukums Monkadas barakām

Kastro izveidoja grupu, kas nodarbojās ar pagrīdes laikraksta publicēšanu un pret Batistu noskaņotu nemiernieku apbruņošanu un apmācīšanu. Sākot ar 1952. gada jūliju, gada laikā tika savervēti ap 1200 cilvēku, pārsvarā no Havanas trūcīgajiem rajoniem. Lai arī būdams revolucionārā sociālisma pārstāvis, Kastro izvairījās veidot savienību ar komunistiem, lai neizraisītu mēreno spēku novēršanos, un uzturēja kontaktus tikai ar atsevišķiem komunistu partijas biedriem, kā piemēram, savu brāli Raulu. Kastro, vāca ieročus, lai uzbruktu Monkadas barakām pie Santjago de Kuba pilsētas Orjentes provincē, kur bija izvietots militārais garnizons. Bija plānots, ka Kastro kaujinieki pārģērbsies militārās formās, ieradīsies bāzē un pārņems kontroli. Iegūstot jaunus ieročus, Kastro cerēja uz nabadzīgo cukurniedru plantāciju strādnieku atbalstu un revolūcijas izplatīšanos Orjentes provincē. Kastro plāns atdarināja 19. gadsimta Kubas neatkarības cīnītājus, kas uzbruka spāņu kazarmām Hosē Martī vadībā.

Kastro uzbrukumam Monkadas barakām sapulcināja 165 kaujiniekus, dodot tiem rīkojumu lietot ieročus tikai bruņotas pretestības gadījumā. Uzbrukumu 1953. gada 26. jūlijā vadīja Kastro un viņa brālis Rauls. Uzbrukums cieta neveiksmi — dažas automašīnas, ar ko bija paredzēts vest kaujiniekus, nemaz nesasniedza barakas, bet pārējiem kaujiniekiem sasniedzot barakas, atskanēja trauksmes signāls un sākās apšaude. Vairāki kaujinieki tika nošauti pie barakām, citi tika sagūstīti un nošauti bez tiesas. Pārējie tika sagūstīti vēlāk un tiesāti, tai skaitā arī Kastro. Viņš uzstājās kā advokāts pats sev un noraidīja pret kaujiniekiem celto apsūdzību par sacelšanos pret "konstitucionālo valsts varu", jo sacelšanās bija vērsta pret Batistu, kas bija ieguvis varu nekonstitucionālā ceļā. Tiesas procesā atklājās, ka armija pielietojusi spīdzināšanu. Lai armija netiktu vēl vairāk apsūdzēta, Kastro tika atturēts no liecību sniegšanas, paziņojot, ka viņš ir slims. Process beidzās 5. oktobrī ar lielākās apsūdzēto daļas attaisnošanu, bet 55 apsūdzētajiem tika piespriesti sodi no 7 mēnešiem līdz 13 gadiem cietumā. Kastro spriedums tika pasludināts 16. oktobrī — 15 gadi cietumā. Kastro tiesā teica runu, kas pazīstama ar nosaukumu "Vēsture mani attaisnos" (La historia me absolverá). Kastro brālis Rauls tika notiesāts uz 13 gadiem.

Ieslodzījuma laiks

Ieslodzīts cietumā kopā ar 25 biedriem, Kastro organizēja grupu 26. jūlija kustība, kas bija nosaukta par godu uzbrukuma datumam Monkadas barakām. Kastro rīkoja skolu cietuma biedriem, kopā lasīja un apsprieda gan ievērojamu rakstnieku literārus darbus, gan Marksa un Ļeņina rakstus. Atrodoties cietumā, Kastro, klausoties radiopārraidi, uzzināja, ka viņa sieva Mirta iekārtojusies darbā Iekšlietu ministrijā. Tas Kastro dziļi aizskāra. Abi iesniedza šķiršanās pieprasījumu. Īpaši Kastro pārdzīvoja, ka viņa dēls tiks audzināts buržuāzistiskā vidē.

1954. gadā Batista sarīkoja vēlēšanas bez nopietnas alternatīvas. Daži politiķi ierosināja amnestēt par uzbrukumu Monkadas barakām notiesātos, lai uzlabotu varas publicitāti. Batista neiebilda, jo viņš domāja, ka Kastro vairs nav bīstams, un 1955. gada 15. maijā ieslodzītos atbrīvoja. Pēc atbrīvošanas Kastro uzstājās ar runām, deva intervijas, organizēja 26. jūlija kustības darbu. Bet drīz varmācīgas demonstrācijas izsauca varas vēršanos pret opozīciju, un Kastro kopā ar savu brāli Raulu atstāja Kubu, lai netiktu arestēti. Brāļi Kastro kopā ar dažiem biedriem devās uz Meksiku, kur sastapās ar Če Gevaru un apguva partizānu kara prasmes. Kastro centās savākt līdzekļus, apmeklējot bagātus atbalstītājus ASV, kā arī uzturēja sakarus ar 26. jūlija kustību.

Partizānu karš

1956. gada novembrī Kastro organizēja partizānu iebrukumu Kubā. Tika iegādāta jahta Granma, un Kastro kopā ar 81 bruņotu kaujinieku devās ceļā uz Kubu. Ierašanās Kubā bija plānota 30. novembrī, kad bija paredzēta bruņota sacelšanās, bet jahta nespēja laikā veikt ceļu, Kastro kaujinieki ieradās divas dienas vēlāk, un sacelšanās neguva panākumus.

Kastro kaujinieki izcēlās krastā 1956. gada 2. decembrī un devās uz Sjerra-Maestras kalnu masīvu Kubas dienvidaustrumos. Viņiem vairākas reizes uzbruka Batistas karavīri. Paredzētajā partizānu bāzes vietā nonāca tikai 19 kaujinieki, starp tiem brāļi Kastro, Če Gevara un Kamilo Sjenfuegoss (Camilo Cienfuegos). Viņi uzbruka nelieliem armijas posteņiem, lai iegūtu ieročus. Pamazām viņiem sāka pievienoties brīvprātīgie atbalstītāji un 1957. gada jūlijā vienībā jau bija ap 200 kaujinieku. Pret Batistas valdību vērstas grupas darbojās visā Kubā, veicot spridzināšanas un sabotāžu, uz ko valdība atbildēja ar masu arestiem, spīdzināšanām un ārpustiesas nāves sodiem. 1957. gadā Kastro tikās ar partijas Partido Ortodoxo vadītājiem un sastādīja kopēju manifestu (Sierra Maestra Manifesto), kurā prasīja, lai tiktu nodibināta pagaidu civilā valdība, kas ieviestu mērenu agrāro reformu un industrializāciju, kā arī organizētu lasītprasmes kampaņu, pirms izsludināt daudzpartiju vēlēšanas. Kastro kontaktējās ar ārzemju medijiem, lai izplatītu šīs prasības. Viņš kļuva slavens pēc intervijas The New York Times žurnālistam.

1958. gada pavasarī kaujinieki kontrolēja jau visu Sjerra-Maestras reģionu. Neskatoties uz lielo pārspēku, Batistas armijai nebija pieredzes partizānu karā. Kastro kaujinieki atsita viņu uzbrukumus un ieņēma jaunas teritorijas. Viņiem bija tautas atbalsts, dažkārt viņu pusē pat pārbēga Batistas karavīri. Jūtot kubiešu noskaņojumu pret Batistu, ASV pārtrauca ieroču piegādes un atbalstu Batistam. Solot nodot Batistu tiesai par kara noziegumiem, Batistas armijas ģenerālis Kantiljo (Eulogio Cantillo ) noslēdza slepenu pamieru ar Kastro. Tomēr Batista tika brīdināts un 1958. gada 31. decembrī paspēja aizbēgt no Kubas, līdzi paņemot 300 miljonus dolāru. Havanā Kantiljo par valsts prezidentu pasludināja Augstākās tiesas tiesnesi Karlosu Manuelu Pjetru, kas sāka veidot valdību. Kastro bija saniknots, pārtrauca pamieru un lika sev lojāliem virsniekiem arestēt ģenerāli Kantiljo. Paredzot tautas reakciju uz Batistas krišanu, Kastro pavēlēja 26. jūlija kustībai novērst laupīšanu un vandālismu.

1959. gada 2. janvārī Havanā iesoļoja Če Gevaras un Kamilo Sjenfuegosa vienības, bet Kastro vienība Havanā ienāca, veikusi 900 kilometrus no Santjago de Kubas, kur viņš uzstājās ar runu par Kubas neatkarības kariem. Ceļā uz Havanu Kastro visur tika sagaidīts ar tautas atbalstu.

Darbība Kubas vadībā

1959. gada 16. februārī Kastro kļuva par Kubas premjerministru (1959—1976), bet pēc tam par Kubas prezidentu (1976—2008).

Kastro bija pretrunīgi vērtēts politiķis. Daži viņu uzskatīja par likumīgu un populāru valsts vadītāju, taču citi — par diktatoru.

Pēdējais posms

Kastro veselība pasliktinājās, viņš tika operēts, lai apturētu zarnu asiņošanu, un 2006. gada 31. jūlijā viņš deleģēja prezidenta pienākumus savam brālim Raulam Kastro. 2008. gada 19. februārī tika oficiāli paziņots, ka Kastro aiziet no Kubas prezidenta amata veselības stāvokļa dēļ. 2008. gada 24. februārī viņu šajā amatā nomainīja Rauls Kastro.

Kastro nomira 2016. gada 25. novembrī. Nākamajā dienā viņš tika kremēts. Bēru gājiens tika organizēts pa Kubas centrālo šoseju no Havanas uz Santjago de Kubu, nobraucot 900 kilometrus. Tādējādi simboliski pretējā virzienā tika veikts Kastro ceļš pa 1959. gada janvāra "Brīvības karavānas" maršrutu, un pēc visā valstī izsludinātām deviņām sēru dienām viņa pelni tika apglabāti Santa Ifigenijas kapsētā Santjago de Kubā.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Fidels Kastro.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Fidela Kastro runas astoņās valodās
• Fidela Kastro oficiālā biogrāfija Kubas Komunistiskās partijas mājaslapā (spāņu)
• Fidela Kastro biogrāfija (angliski)

Kastro (spāņu: Castro) ir spāņu cilmes uzvārds, retāk vārds. Cilvēki ar šo uzvārdu:

• Džovanna Arbuniča Kastro (Giovanna Arbunic Castro; 1964) — Čīles šahiste;
• Ektors Kastro (Héctor Castro; 1904—1960) — Urugvajas futbolists un treneris;
• Fidels Kastro (Fidel Castro; 1926) — Kubas revolucionārs un valsts vadītājs;
• Gonsalo Kastro (Gonzalo Castro; 1987) — Vācijas futbolists;
• Rauls Kastro (Raúl Castro; 1931) — Kubas revolucionārs un valsts vadītājs;
• Rubens Kastro (Rubén Castro; 1981) — spāņu futbolists.

Rauls Kastro (spāņu: Raúl Castro, dzimis 1931. gada 3. jūnijā Biranā, Kubā) ir Kubas revolucionārs, valsts amatpersona, politiķis. Viņš ir bijis Kubas Valsts padomes prezidents, Kubas Ministru padomes prezidents, armijas virspavēlnieks. Rauls Kastro no 2011. līdz 2021. gadam bija Kubas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs.

Līdz 2006. gada jūlijam Kubā valdīja Raula vecākais brālis Fidels Kastro, kurš slimības dēļ nodeva varu savam brālim. 2008. gada 24. februārī Rauls Kastro tika ievēlēts par Kubas Valsts padomes prezidentu. Pildīja šo amatu līdz 2018. gadam, kad par prezidentu tika ievēlēts Migels Diazs-Kanels.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rauls Kastro.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Kubas valsts vadītāji ir personas, kas bijušas Kubas valsts vadītāja amatā laikā no 1902. gada līdz mūsdienām.

Laikā no 1902. līdz 1976. gadam (saskaņā ar 1901. un 1940. gada konstitūcijām) valsts vadītāja lomu pildīja Kubas prezidents.

Laikā no 1976. līdz 2019. gadam (saskaņā ar 1976. gada konstitūciju) prezidenta amats tika atcelts, un valsts vadītāja lomu pildīja Valsts padomes prezidents.

2019. gada 24. februārī (saskaņā ar 2019. gada konstitūciju) prezidenta amats tika atjaunots. Pašreizējais valsts vadītājs ir Migels Diazs-Kanels — kā Valsts padomes prezidents (no 2018. gada 19. aprīļa līdz 2019. gada 10. oktobrim), pēc tam kā valsts prezidents.

Kubas republika (1902–1959)

Kubas otrā okupācija (1906—1909)

Kubas republika (1902–1959)

Kubas republika (1959—pašlaik)

Atsauces

Ārējās saites

• Kuba WorldStatesmen.org

13. augusts ir gada 225. diena pēc Gregora kalendāra (226. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 140 dienas.

Vārda dienas

Elvīra, Rēzija, Velga

Notikumi

• 1521. gads — spāņi ieņēma Tenočtitlanu, sagūstīja valdnieku Kuautemoku un viņa augstākos padomdevējus.
• 1918. gads — pirmās sievietes pievienojās ASV Jūras kājnieku korpusam.
• 1920. gads — Poļu—padomju karš: sākās kauja par Varšavu.
• 1940. gads — Otrais pasaules karš: sākās kauja par Britāniju, Luftwaffe uzbrūkot Apvienotās Karalistes iznīcinātāju bāzēm un radariem.
• 1960. gads — Centrālāfrikas Republika ieguva neatkarību no Francijas.
• 1961. gads — Vācijas Demokrātiskā Republika slēdza robežu starp Berlīnes austrumu un rietumu sektoru, lai neļautu iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumiem ("Berlīnes mūris").

Dzimuši

• 1762. gads — Teroiņa de Merikūra (Theroigne de Mericourt), franču revolucionāre, feministe (mirusi 1817. gadā)
• 1857. gads — Manuels de Eskandons (Manuel de Escandón), Meksikas polo spēlētājs (miris 1940. gadā)
• 1871. gads:
  • Kārlis Lībknehts (Karl Liebknecht), vācu politiķis (miris 1919. gadā)
  • Volters Makrīrijs (Walter McCreery), ASV polo spēlētājs (miris 1922. gadā)
• 1878. gads — Hārvijs Lords (Harvey Lord), ASV vieglatlēts (miris 1920. gadā)
• 1899. gads — Alfreds Hičkoks (Alfred Hitchcock), angļu kinorežisors (miris 1980. gadā)
• 1918. gads:
  • Eduards Rozenštrauhs, latviešu mūziķis (miris 1992. gadā)
  • Frederiks Sengers (Frederick Sanger), angļu bioķīmiķis (miris 2013. gadā)
• 1926. gads — Fidels Kastro (Fidel Castro), Kubas revolucionārs, valsts vadītājs (miris 2016. gadā)
• 1946. gads — Džaneta Jelena (Janet Yellen), ASV ekonomiste
• 1949. gads — Bobijs Klārks (Bobby Clarke), Kanādas hokejists
• 1953. gads — Kristalina Georgijeva (Кристалина Георгиева), Bulgārijas ekonomiste, politiķe
• 1955. gads:
  • Pols Grīngrass (Paul Greengrass), angļu kinorežisors
  • Baiba Rozentāle, latviešu mediķe, politiķe
• 1961. gads — Andrejs Panteļējevs, Latvijas politiķis
• 1962. gads — Dainis Liepiņš, latviešu riteņbraucējs (miris 2020. gadā)
• 1966. gads — Ingmārs Līdaka, latviešu zoologs, politiķis
• 1970. gads — Alans Šīrers (Alan Shearer), Anglijas futbolists
• 1982. gads — Sebastians Stens (Sebastian Stan), rumāņu ASV aktieris

Miruši

• 1863. gads — Ežēns Delakruā (Eugène Delacroix), franču mākslinieks (dzimis 1798. gadā)
• 1882. gads — Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons), britu ekonomists (dzimis 1835. gadā)
• 1900. gads — Vladimirs Solovjovs (Влади́мир Серге́евич Соловьёв), krievu filozofs (dzimis 1853. gadā)
• 1912. gads — Žils Masnē (Jules Massenet), franču komponists (dzimis 1842. gadā)
• 1913. gads — Augusts Bēbelis (August Bebel), vācu politiķis (dzimis 1840. gadā)
• 1946. gads — Herberts Velss (Herbert Wells), angļu rakstnieks (dzimis 1866. gadā)
• 1956. gads — Jakubs Kolass (Якуб Колас), baltkrievu rakstnieks (dzimis 1882. gadā)
• 1963. gads — Luijs Bastjēns (Louis Bastien) — franču treka riteņbraucējs un paukotājs, olimpiskais čempions riteņbraukšanā (dzimis 1881. gadā)
• 1984. gads — Tigrans Petrosjans (Տիգրան Պետրոսյան), armēņu (pārstāvēja PSRS) šahists, devītais pasaules čempions (dzimis 1929. gadā)
• 1998. gads — Žiljēns Grīns (Julian Hartridge Green), franču rakstnieks (dzimis 1900. gadā)
• 2009. gads — Less Pols (Les Paul), ASV ģitārists, izgudrotājs (dzimis 1915. gadā)

Svētku un piemiņas dienas

• Starptautiskā kreiļu diena

Marksisms ir filozofiska, ekonomiska, sabiedriska un politiska teorija par kapitālistiskā sabiedrībā valdošu šķiru konfliktu, kas neizbēgami noved pie sociāla apvērsuma un ekonomiskās sistēmas maiņas. Marksisms sakņojas Kārļa Marksa (1818—1883) un Fridriha Engelsa (1820— 1895) sociālekonomikas un vēstures teorijās:

• filozofiskais marksisms — dialektiskais materiālisms un uz tā pamata izveidotais vēstures procesa skaidrojums — vēsturiskais materiālisms,
• zinātniskās koncepcijas — ekonomikā, socioloģijā, politoloģijā,
• ideoloģija — koncepcija par tirgus ekonomikas sociālo netaisnīgumu, šķiru cīņu un revolūcijas nepieciešamību,
• komunisms,
• sociāldemokrātija.

Klasiskais marksisms

Definēt ko vienu kā “marksismu” praktiski nav iespējams.^{[nepieciešama atsauce]} Arī paša Marksa, kā jebkura zinātnieka, uzskati viņa dzīves laikā mainījās, mainoties apstākļiem un paša zinātnieka zināšanu līmenim. Gluži tāpat arī pēc viņa nāves Marksa idejas un koncepcijas tika attīstītas tālāk, dažādi tās interpretējot.

Marksisms vispirms ir materiālisms (esamības—apziņas attiecības). Marksisms ir mācība, kurā ir ekonomisko jautājumu primaritāte, materiālo vērtību ražošanas veidam ir noteicošā loma. Līdz marksismam ražošanas sfēra filozofiem bija tikai attālināts fons citu attiecību pētīšanā.

Marksa un Engelsa uzskatus ietekmēja 3 lietas:

• Vācu klasiskā filozofija, īpaši Hēgeļa dialektiskā metode (pilsoniska sabiedrība, kustības tiešs avots, pretrunu vienotība un cīņa)
• Britu klasiskā politekonomija. Ā.Smits, D.Rikardo — par ražošanas lomu sabiedrībā. No Smita aizgūta ideja par tirgus pašregulējošo mehānismu un brīvā tirdzniecība kā ieguvums visiem. No D.Rikardo — par ienākumu sadali starp 3 slāņiem — zemes īpašnieku, strādnieku un kapitālistu. Aktualizē zemes rentes lomu īpašniekam, strādnieku algu un to, no kā dzīvo kapitālists.
• Franču utopisms: Sensimons, Furjē, Ovens. Idejas par vienlīdzību. Markss un Engelss balstījās uz ražošanas attīstības līmeni katrā civilizācijā, izveidoja dialektisko materiālismu, ko konsekventi attiecinot uz sabiedrības parādībām, nosauca par vēsturisko materiālismu.

Sabiedrības materiālā puse veido sabiedrības attiecību skeletu un ir visu citu, arī sociālo, izmaiņu bāze. Vadoties no šīs atziņas, vēstures daudzfaktoru plūsmā marksismā tiek atrastas daudzfaktoru iezīmes, atbilstoša noteiktam ražošanas veidam, ko noformulē ar apzīmējumu „sabiedrības ekonomiskā formācija”. Sabiedriski ekonomiskā formācija ir vēsturiski noteikta pakāpe cilvēku sabiedrības attīstībā — sabiedrībai attiecīgajā vēsturiskās attīstības pakāpē raksturīgs ekonomisko attiecību kopums. Katrai materiālajai bāzei esot sava sociālā virsbūve.

Vēsturē sabiedrībai 5 formācijas:

• pirmatnējās kopienas iekārta, balstīta uz striktu sociālo hierarhiju un ierobežojumiem
• uz privāto īpašumu un svešu darba ekspluatāciju balstīta verdzības forma
• feodālā iekārta, balstīta uz savstarpējo atkarību un kārtu pakļautību hierarhijai
• kapitālistiskā iekārta, balstīta uz nesaudzīgu algotā darbaspēka ekspluatāciju
• nākotnes — komunistiskā formācija — bezšķiru sabiedrība.

Vecās formācijas esot pilnas neatrisināmām pretrunām. Antagonistiskas pretrunas veido iepriekš noteiktu nākotnes progresu, formācijas uzvar ar revolūciju, augstāks darba ražīgums. Koncepcija ietvēra sabiedrības attīstības procesa pretrunīgumu, attīstības lēcienveidīgumu, pārrāvumus, pat regresu.

Par vēsturiskā procesa izšķiroši spēku tika atzītas tautas masas. Formulēja šķiru izcelšanos, konkretizēja ar sabiedriskā darba dalīšanu. Šķiru pazīmes pie noteiktām ražošanas attīstības fāzēm. Jebkurš konflikts vēsturē ir tikai šķirisko interešu un pretrunu atspoguļojums. Šķiru cīņas teorija pēc nozīmes pielīdzināta enerģijas nezūdamības likumam.

Revolucionāri apvērsumi likvidē vecās attiecības un iedibina jaunas. Revolūcijas uzskatīja par vēstures svarīgākajiem notikumiem, vēstures progresa paātrinātājām. „Revolūcijas ir vēstures lokomotīve”. Savukārt galvenais virzītājs spēks vēsturē ir proletariāts. Sevi atbrīvojot, proletariāts iznīcinās pašus ekspluatācijas pamatus. Šķiru cīna neizbēgami noved pie proletariāta diktatūras kā pārejas laika formas (parējot uz bezšķiru sabiedrību).

Rietumu marksisms

Rietumu marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu lielo marksisma teorētiķu daudzumu Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, nošķirot to no PSRS un citās tā sauktajās “Komunistiskā bloka” valstīs dominējošās ideoloģijas.

Rietumu Marksisma skolas

• Strukturālais marksisms (Structural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados, kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
• Neomarksisms (Neo—Marxism) ir marksisma skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neomarksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera (Max Weber) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.
• Frankfurtes skola (The Frankfurt School) ir marksisma skola, kurā apskata neo — Marksisma sociālās teorijas, pētījumus un filozofiju. Šī skola parādījās Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātē Vācijā ( Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany ). Jēdziens „Frankfurtes skola” radās, lai apzīmētu teorētiķus un domātājus, kas ietekmējušies vai ir saistīti ar šo Sociālo Pētījumu institūtu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiķi nekad nav lietojuši šo jēdzienu, lai sevi raksturotu.
• Kulturmarksisms (Cultural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrībā. To var lietot, kā politiskās analīzes formu. Kulturālais Marksisms parādījās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arī Mūsdienu Kultūras studijas centrs Birmingemā Anglijā (Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England).
• Analītiskais marksisms (Analytical Marxism) pēta marksismu, kas bija radies starp angliski runājošiem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiķiem ( September Group of academics ), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesī, lai pārrunātu kopīgās intereses.
• Marksistiskais humānisms (Marxist humanism) ir marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, īpaši pētot "Ekonomikas un filozofijas manuskriptus", kurā Markss apskata savu atsvešinātības teoriju. To šī marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatītas kapitālisma sabiedrības struktūras un koncepcijas. Tā bija pretēja marksisma skola Luisam Altuseram, kurš bija antihumānists.
• Postmarksisms (Post Marxism) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiķus un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuši uz Kārļa Marksa un Marksistu pētījumu pamatiem, tomēr neietilpts marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētījumos novirzās no tiem, savos pētījumos iekļaujos citus faktorus.
• Marksisma feminisms (Marxist Feminism) ir feminisma paveids, kurš galvenokārt uzmanību pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai tajā varētu pastāvēt brīva sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlīdzību, politisko apmulsumu un neveselīgas sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti, tādējādi veicinot sieviešu diskrimināciju.

Ievērojami Rietumu marksisma pārstāvji

• Georgs Lukačs (1885—1971) Ungārijas marksists un Rietumu marksistu literatūras kritiķis. Viņa galvenais darbs ir „Vēsture un šķiru apziņa”, kas pirmoreiz tika publicēts 1923. gadā.
• Karls Krošs (1886—1961) Uzskatīja, ka marksisms zaudē savas teorijas vērtību un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palīdzību. Savu labāko darbu „Marksisms un filozofija” Krošs veltīja, lai atjaunotu marksisma vēsturisko raksturu.
• Antonio Gramši (1891—1937) Itāļu rakstnieks, politiķis un politiskais teorētiķis. Viņš bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātājiem. Kamēr Gramši sēdēja cietuma, viņš sarakstīja 30 piezīmju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm.
• Luiss Altusers (1918—1990) Strukturālais marksists. Altusera domas bija ļoti līdzīgas Gramšī uzskatiem.
• Herberts Markūze (1889—1979) Amerikas vācu ebreju izcelsmes filozofs sociologs, kā arī Frankfurtes skolas pārstāvis.
• Žans Pols Sartrs
• Vilhelms Raihs
• Karls Manheims
• Eduards Bernšteins
• Karls Kautskis
• Roza Luksemburga

Austrumu marksisms

Realitātē tāda austrumu marksisma nav, taču šis apzīmējums dažkārt tiek lietots, lai nošķirtu no marksisma PSRS radīto marksisma-ļeņinisma ideoloģiju un Ķīnā valdošo maoisma ideoloģiju.

Mēģinājumi marksisma ideālus realizēt politiskajā praksē

Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pārņēma daudzas marksisma atziņas, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbībās, kas bieži izvērtās dramatiski atšķirīgas un konfliktējošas ar marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija dalīšanās reformistos, kuri pieņēma, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvošās buržuāzijas ierobežošanu, un komunistos, kuri uzskatīja, ka pāreja uz sociālu sabiedrību ir iespējama tikai ar revolūcijas palīdzību, tā jāveic pret kapitālismu valstī.

Reformistu marksisms, vēlāk zināms kā sociāldemokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, šīs partijas jau pirms Otrā pasaules kara izveidoja valdības (Zviedrija, Francija).

Pasaulē vēl joprojām ir valstis, kurās pastāv vairāk vai mazāk izteiktās padomju tipa iekārtas, tās ir: Angola, Kuba, Vjetnama, Ziemeļkoreja. 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās šāda iekārta pastāvēja, tomēr šobrīd nepastāv šīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija vai arī tajās mainījās iekārta (Polija, Rumānija). Marksistu politiskās partijas un kustības zaudē savu nozīmi un aktualitāti kopš Padomju Savienības pastāvēšanas beigām, izņemot varbūt vienīgi Nepālu.

Literatūra

• Peter G. Bourne. Fidel: A Biography of Fidel Castro. New York : Dodd, Mead & Company, 1986.
• Alex Callinicos. The Revolutionary Ideas of Karl Marx. Bloomsbury, London : Bookmarks, 2010 [1983]. ISBN 978-1-905192-68-7.
• Fidel Castro, Ignacio (interviewer) Ramonet. My Life: A Spoken Autobiography. New York : Scribner, 2009. ISBN 978-1-4165-6233-7.
• Leycester Coltman. The Real Fidel Castro. New Haven and London : Yale University Press, 2003. ISBN 978-0-300-10760-9.
• Sally Green. Prehistorian: A Biography of V. Gordon Childe. Bradford-on-Avon, Wiltshire : Moonraker Press, 1981. ISBN 0-239-00206-7.
• Vladimir Lenin. Karl Marx: A Brief Biographical Sketch with an Exposition of Marxism. Peking : Foreign Languages Press, 1967 [1913]. Skatīts: 2014-06-17.
• Karl Marx. Wage Labour and Capital. Germany : Neue Rheinische Zeitung, 1849. Skatīts: 2014-06-17.
• Bruce G. Trigger. A History of Archaeological Thought (2nd izd.). New York : Cambridge University Press, 2007. ISBN 978-0-521-60049-1.

• Avineri, Shlomo. The Social and Political Thought of Karl Marx. Cambridge University Press, 1968.
• Dahrendorf, Ralf. Class and Class Conflict in Industrial Society. Stanford, CA : Stanford University Press, 1959.
• Jon Elster, An Introduction to Karl Marx. Cambridge, England, 1986.
• Michael Evans, Karl Marx. London, 1975.
• Stefan Gandler, Critical Marxism in Mexico: Adolfo Sánchez Vázquez and Bolívar Echeverría, Leiden/Boston, Brill Academic Press, 2015. 467 pages. ISBN 978-90-04-22428-5.
• Kołakowski, Leszek. Main Currents of Marxism. Oxford University Press, 1976.
• Parkes, Henry Bamford. Marxism: An Autopsy. Boston : Houghton Mifflin, 1939.
• David L. Prychitko. «Marxism». In David R. Henderson (.). Concise Encyclopedia of Economics (2nd izd.). Library of Economics and Liberty, 2008.
• Robinson, Cedric J.: Black Marxism: The Making of the Black Radical Tradition, 1983, Reissue: Univ North Carolina Press, 2000
• Rummel, R.J. (1977) Conflict In Perspective Chap. 5 Marxism, Class Conflict, and the Conflict Helix
• E Screpanti, S. Zamagna. An Outline of the History of Economic Thought, 1993.
• Shenfield, S.D. Vladislav Bugera: Portrait of a Post-Marxist Thinker
• McLellan, David. Marxism After Marx. Basingstoke : Palgrave Macmillan, 2007.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marksisms.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Marxist writers
• Marxists Internet Archive
• Marksistiskā bibliotēka (krievu val.)
• raksti par marksismu žurnālā «Скепсис» (krievu val.)
• Komunistiskā Universitāte (krievu val.) Arhivēts 2007. gada 20. decembrī, Wayback Machine vietnē.

25. novembris ir gada 329. diena pēc Gregora kalendāra (330. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 36 dienas.

Vārda dienas

Kadrija, Kate, Katrīna, Katrīne, Trīne

Notikumi

• 1667. gads — Šamahi pilsētu skāra 6,9 magnitūdas spēcīga zemestrīce, aptuveni 80 000 cilvēku gāja bojā.
• 1839. gads — Indijā ciklona izraisītajā vētrā un lielajās bangās tika iznīcināta ostas pilsēta Koringa (pēc tam nav atjaunota), aptuveni 300 000 cilvēku gāja bojā.
• 1867. gads — Alfrēds Nobels patentēja dinamītu.
• 1913. gads — Vojvodina proklamēja atdalīšanos no Austroungārijas un pievienošanos Serbijas karalistei.
• 1918. gads — Vācijas pagaidu valdība ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga personā atzina Latvijas neatkarību de facto.
• 1936. gads — tika noslēgts Antikominternes pakts.
• 1947. gads — Jaunzēlande ratificēja Vestminsteras statūtus, tādējādi kļūstot neatkarīgai likumdošanas jomā no Apvienotās Karalistes.
• 1975. gads:
  • Surinama ieguva neatkarību no Nīderlandes.
  • pieņemts pašreizējais Surinamas karogs un ģerbonis.
• 1992. gads — Čehoslovākijas parlaments nobalsoja par valsts sadalīšanu Čehijas Republikā un Slovākijā, kas notika 1993. gada 1. janvārī.
• 2000. gads — Baku zemestrīce: Azerbaidžānā notika 6,8 magnitūdu spēcīgā zemestrīce, kas bija viena no spēcīgākajām zemestrīcēm valsts vēsturē.
• 2020. gads:
  • Ingrīda Šimonīte kļuva par Lietuvas premjerministri.
  • pasaulē ar COVID-19 oficiāli reģistrēto saslimšanas gadījumu skaits pārsniedza 60 000 000.

Dzimuši

• 1562. gads — Lope de Vega (Lope de Vega), spāņu dzejnieks un dramaturgs (miris 1635. gadā)
• 1569. gads — Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler), Kurzemes hercogs (miris 1642. gadā)
• 1609. gads — Francijas Henrieta Marija (Henrietta Maria of France), Anglijas karaliene-konsorte (mirusi 1669. gadā)
• 1638. gads — Bragansas Katrīna (Catherine of Braganza) Anglijas karaliene (mirusi 1705. gadā)
• 1835. gads — Endrū Kārnegijs (Andrew Carnegie), ASV uzņēmējs un mecenāts (miris 1919. gadā)
• 1844. gads — Kārlis Bencs (Karl Benz), vācu inženieris, autobūves pionieris (miris 1929. gadā)
• 1845. gads — Žozē Marija Esa de Keirošs (José Maria Eça de Queiroz), portugāļu rakstnieks (miris 1900. gadā)
• 1865. gads — Gustavs Sēderstrēms (Gustaf Söderström), zviedru vieglatlēts un virves vilkšanas speciālists (miris 1958. gadā)
• 1878. gads — Georgs Kaizers (Georg Kaiser), vācu dramaturgs (miris 1945. gadā)
• 1879. gads — Moriss Viņero (Maurice Vignerot), franču kroketa spēlētājs (miris 1953. gadā)
• 1881. gads — Jānis XXIII (Ioannes XXIII), Romas pāvests (miris 1963. gadā)
• 1887. gads (j.s., pēc v.s. 13. novembrī) — Nikolajs Vavilovs (Николай Иванович), PSRS ģenētiķis un selekcionārs (miris 1943. gadā)
• 1895. gads:
  • Vilhelms Kempfs (Wilhelm Kempff), vācu pianists (miris 1991. gadā)
  • Anastass Mikojans (Анастас Микоян), PSRS politiķis (miris 1978. gadā)
• 1900. gads — Rūdolfs Hess (Rudolf Höß), Aušvicas nometnes komandants (miris 1947. gadā)
• 1914. gads — Džo Dimadžio (Joe DiMaggio), ASV beisbolists (miris 1999. gadā)
• 1915. gads — Augusto Pinočets (Augusto Pinochet ), Čīles militārais un politiskais darbinieks (miris 2006. gadā)
• 1923. gads — Mauno Koivisto, Somijas prezidents (miris 2017. gadā)
• 1926. gads — Pols Andersons (Poul Anderson), ASV zinātniskās fantastikas rakstnieks (miris 2001. gadā)
• 1951. gads — Džonijs Reps (Johnny Rep), nīderlandiešu futbolists
• 1958. gads — Pēteris Apinis, latviešu ārsts un politiķis
• 1966. gads — Billijs Bērks (Billy Burke), amerikāņu aktieris
• 1971. gads — Kristīna Eplgeita (Christina Applegate), amerikāņu aktrise
• 1976. gads — Vladimirs Žavoronkovs, latviešu futbolists
• 1981. gads — Šavi Alonso (Xabi Alonso), spāņu futbolists
• 1982. gads — Raivis Dzintars, Latvijas politiķis
• 1984. gads — Gaspārs Uljēls (Gaspard Ulliel), franču aktieris (miris 2022. gadā)
• 1986. gads — Keitija Kesidija (Katie Cassidy), amerikāņu aktrise

Miruši

• 1865. gads — Heinrihs Barts (Heinrich Barth), vāciešu Āfrikas apceļotājs (dzimis 1821. gadā)
• 1885. gads — Alfonso XII Burbons (Alfonso XII de Borbón), Spānijas karalis (dzimis 1857. gadā)
• 1925. gads — Vadživaruds (พระบาทสมเด็จพระมงกุฎเกล้าเจ้าอยู่หัว), Siāmas karalis (dzimis 1881. gadā)
• 1961. gads — Hūberts Van Inniss (Hubert Van Innis), beļģu loka šāvējs (dzimis 1866. gadā)
• 1967. gads — Osips Zadkins (Ossip Zadkine), Baltkrievijā dzimis tēlnieks (dzimis 1890. gadā)
• 1968. gads — Aptons Sinklērs (Upton Sinclair), ASV rakstnieks (dzimis 1878. gadā)
• 1974. gads — Niks Dreiks (Nick Drake), angļu dziedātājs un komponists (dzimis 1948. gadā)
• 2004. gads — Eduards Berklavs, Latvijas politiķis, disidents (dzimis 1914. gadā)
• 2005. gads — Ričards Bērnss (Richard Burns), angļu autosportists (dzimis 1971. gadā)
• 2016. gads — Fidels Kastro (Fidel Castro), Kubas politiķis un revolucionārs (dzimis 1926. gadā)
• 2020. gads — Djego Maradona (Diego Maradona), argentīniešu futbolists (dzimis 1960. gadā)

Svētku un piemiņas dienas

• Katrīnas diena
• Neatkarības diena (Surinama)

1926. gads (MCMXXVI) bija parastais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās piektdienā.

Notikumi

Janvāris

• 3. janvāris — Teodoros Pangalos sevi pasludina par Grieķijas imperatoru.
• 8. janvāris — par Vjetnamas imperatoru kļuva Bao Dajs.
• 21. janvāris — Beļģijas parlaments akceptēja Lokarno līgumu.
• 23. janvāris — Džons Logijs Bērds nodemonstrēja pirmo publisko televīzijas pārraidi.
• 31. janvāris — Apvienotās Karalistes un Beļģijas karaspēks pamet Ķelni.

Marts

• 1. marts — Turcijā pieņem jaunu Krimināllikumu.

Aprīlis

• 4. aprīlis — Teodoros Pangalos tika ievēlēts par Grieķijas prezidentu.

Maijs

• 9. maijs — pēc islāmistu sektas nemieriem Francijas flote bombardēja Damasku.
• 12.—14. maijs — Maija apvērsums Polijā Juzefa Pilsudska vadībā.
• 12. maijs — Roalds Amundsens pārlidoja Ziemeļpolu.
• 23. maijs — pieņemta pirmā Libānas konstitūcija.
• 28. maijs — Manuels Gomess da Kosta nodibināja autoritāro režīmu Portugālē.

Jūnijs

• 4. jūnijs — par Polijas prezidentu kļuva Ignācijs Moscickis.
• 9. jūnijs — izveidota Afganistānas Karaliste.
• 29. jūnijs — Arturs Mīens tika pārvēlēts par Kanādas premjerministru.

Jūlijs

• 9. jūlijs — jauns militārs apvērsums Portugālē.

Septembris

• 8. septembris — Veimāras Republika pievienojas Tautu Savienībai.
• 11. septembris — Spānija izstājas no Tautu Savienības.
• 25. septembris — Tautu Savienība pieņēma konvenciju, kas aizliedz verdzību.

Oktobris

• 2. oktobris — Juzefs Pilsudskis kļuva par Polijas premjerministru.
• 12. oktobris — britu kalnrači piekrita izbeigt savu streiku.
• 14. oktobris — izdota Alana Milna grāmata "Vinnijs Pūks".
• 20. oktobris — viesuļvētrā Kubā gāja bojā 650 iedzīvotāju.

Novembris

• 25. novembris — Itālijā tika atjaunots nāvessods.
• 26. novembris — arestēti visi Itālijas komunistu deputāti.

Nezināms datums

• Japāņu zinātnieks Eiči Kurosava pētot bakane jeb "trako dzinumu slimību" rīsos atklāja giberelīnu.

Dzimuši

Janvāris

• 29. janvāris — Abduss Salams (عبد السلام), pakistāniešu fiziķis (miris 1996. gadā)

Februāris

• 2. februāris — Valerī Žiskārs d'Estēns (Valéry Giscard d'Estaing), Francijas politiķis, valsts prezidents (miris 2020. gadā)
• 7. februāris — Konstantīns Feoktistovs (Константин Феоктистов), PSRS kosmonauts, konstruktors (miris 2009. gadā)
• 11. februāris — Leslijs Nīlsens (Leslie Nielsen), kanādiešu/ASV aktieris (miris 2010. gadā)
• 16. februāris — Džons Šlesindžers (John Schlesinger), angļu kinorežisors (miris 2003. gadā)

Marts

• 6. marts:
  • Alans Grīnspens (Alan Greenspan), ASV finansists
  • Andžejs Vajda (Andrzej Wajda), poļu kinorežisors (miris 2016. gadā)
• 17. marts — Zigfrīds Lencs (Siegfried Lenz), vācu rakstnieks (miris 2014. gadā)

Aprīlis

• 2. aprīlis — Džeks Brebems (Jack Brabham), austrāliešu autosportists (miris 2014. gadā)
• 3. aprīlis — Virdžils Grisoms (Virgil Grissom), ASV kosmonauts (miris 1967. gadā)
• 5. aprīlis — Rodžers Kormans (Roger Corman), ASV kinorežisors un producents
• 21. aprīlis — Elizabete II (Elisabeth II), Apvienotās Karalistes karaliene (mirusi 2022. gadā)
• 28. aprīlis — Hārpera Lī (Harper Lee), ASV rakstniece (mirusi 2016. gadā)
• 29. aprīlis — Pols Berans (Paul Baran), ASV inženieris (miris 2011. gadā)
• 30. aprīlis — Klorisa Līčmena (Cloris Leachman), ASV aktrise (mirusi 2021. gadā)

Maijs

• 8. maijs:
  • Dons Riklss (Don Rickles), ASV komediants (miris 2017. gadā)
  • Deivids Atenboro (David Attenborough), angļu dabaszinātnieks un televīzijas pārraižu veidotājs
• 10. maijs — Alfreda Markovska (Alfreda Markowska), Polijas čigānu izcelsmes cilvēku glābēja no Holokausta un Porajmosa Otrā pasaules kara laikā (dzimusi 1926. gadā)

Jūnijs

• 1. jūnijs — Merilina Monro (Marilyn Monroe), ASV aktrise (mirusi 1962. gadā)
• 3. jūnijs — Alens Ginsbergs (Allen Ginsberg), ASV dzejnieks (miris 1997. gadā)
• 25. jūnijs — Ingeborga Bahmane (Ingeborg Bachmann), austriešu dzejniece (mirusi 1973. gadā)

Jūlijs

• 4. jūlijs — Alfredo di Stefano (Alfredo di Stéfano), Argentīnas, Kolumbijas un Spānijas futbolists un futbola treneris (miris 2014. gadā)
• 14. jūlijs — Harijs Dīns Stentons (Harry Dean Stanton), ASV aktieris, mūziķis un dziedātājs (miris 2017. gadā)
• 21. jūlijs — Normans Džuisons (Norman Jewison), Kanādas kinorežisors, scenārists un kinoproducents (miris 2024. gadā)
• 31. jūlijs — Hilarijs Patnams (Hilary Putnam), ASV filozofs (miris 2016. gadā)

Augusts

• 3. augusts — Tonijs Benets (Tony Bennett), amerikāņu dziedātājs (miris 2023. gadā)
• 13. augusts — Fidels Kastro (Fidel Castro), Kubas revolucionārs, valsts vadītājs (miris 2016. gadā)
• 15. augusts — Konstantins Stefanopuls (Κωνσταντίνος Στεφανόπουλος), Grieķijas prezidents (miris 2016. gadā)
• 17. augusts — Dzjans Dzemiņs (江泽民), Ķīnas Komunistiskās partijas priekšsēdētājs un Ķīnas prezidents (miris 2022. gadā)

Septembris

• 17. septembris — Žans Marī Listižē (Jean-Marie Lustiger), franču katoļu garīdznieks (miris 2007. gadā)
• 23. septembris:
  • Džons Koltreins (John Coltrane), ASV mūziķis (miris 1967. gadā)
  • Henrijs Silva (Henry Silva), amerikāņu aktieris (miris 2022. gadā)

Oktobris

• 11. oktobris — Thiķ Ņat Haņs (Thích Nhất Hạnh), vjetnamiešu dzenbudisma mūks un cilvēktiesību aktīvists (miris 2022. gadā)
• 15. oktobris — Mišels Fuko (Michel Foucault), franču filozofs (miris 1984. gadā)
• 18. oktobris — Klauss Kinskis (Klaus Kinski), vācu kinoaktieris (miris 1991. gadā)
• 25. oktobris — Gaļina Višņevska (Галина Вишневская), krievu operdziedātāja (mirusi 2012. gadā)

Novembris

• 3. novembris — Valds Adamkus (Valdas Adamkus), lietuviešu politiķis
• 23. novembris — Satja Sai Baba (Sathya Sai Baba), indiešu garīgais skolotājs (miris 2011. gadā)
• 24. novembris — Cundao Lī (李政道, Tsung-Dao Lee), Ķīnas un ASV fiziķis
• 30. novembris — Endrū Šallijs (Andrew Schally), ASV endokrinologs

Decembris

• 25. decembris — Mels Brukss (Mel Brooks), ASV komediants

Miruši

• 4. janvāris — Savojas Margarita (Margherita di Savoia), Itālijas karaliene (dzimusi 1851. gadā)
• 17. marts — Aleksejs Brusilovs (Алексе́й Бруси́лов), krievu ģenerālis (dzimis 1853. gadā)
• 25. maijs — Simons Petļura (Симон Петлюра), ukraiņu politiskais un militārais darbinieks (dzimis 1879. gadā)
• 20. jūnijs — Lorns Karijs (Lorne Currie), britu burātājs (dzimis 1871. gadā)
• 20. jūlijs — Felikss Dzeržinskis (Феликс Дзержинский), čekists (dzimis 1877. gadā)
• 28. augusts — Karls Rēderers (Karl Röderer), šveiciešu sporta šāvējs (dzimis 1868. gadā)
• 7. oktobris — Emīls Krēpelins (Emil Kraepelin), vācu psihiatrs (dzimis 1856. gadā)
• 15. oktobris — Kriss Hoijkāss (Chris Hooijkaas), nīderlandiešu burātājs (dzimis 1861. gadā)
• 29. oktobris — Sesils Kventins (Cecil Quentin), britu burātājs (dzimis 1852. gadā)
• 5. decembris — Klods Monē (Claude Monet), franču mākslinieks (dzimis 1840. gadā)
• 25. decembris — Imperators Taišo (大正天皇), Japānas imperators (dzimis 1879. gadā)

Nobela prēmijas

• Fizikā — Žans Perēns
• Fizioloģijā vai medicīnā — Johanness Fibigers
• Ķīmijā — Teodors Svedbergs
• Literatūrā — Gracija Deleda
• Miera veicināšanā — Aristids Briāns un Gustavs Štrēzemanis

Kuba (spāņu: Cuba), oficiāli Kubas Republika (República de Cuba) ir sociālistiska salu valsts Ziemeļamerikā, aizņem Kubas salu Lielo Antiļu salu arhipelāgā, Huventudas salu un vairākas mazākas saliņas. No kontinenta to atdala Floridas jūras šaurums ziemeļos un Jukatanas jūras šaurums rietumos.

Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Havana. Naudas vienība ir Kubas peso. Oficiālā valoda ir spāņu.

Vēsture

Pirmie eiropieši, kas nonāca Kubā, bija Kolumba ekspedīcijas dalībnieki 1492. gada oktobrī. 1511. gadā Spānijas karakuģu eskadra iekaroja arhipelāgu, pakļaujot pamatiedzīvotājus — indiāņu taino ciltis un padarīja to par savu koloniju (1514. gadā arhipelāgā bija jau 14 spāņu apmetņu), bet 1515. gadā par kolonijas galvaspilsētu tika izvēlēta Santjago de Kuba. 1762. gadā Kubu iekaroja Lielbritānija, taču apmaiņā pret Floridu tā atdeva salu atpakaļ Spānijai. 18. gadsimta beigās sākās cukura bums, 1840. gadā Kuba bija pasaules lielākā cukura eksportētājzeme. 1868. gadā plantāciju īpašnieks Karlos Manuels de Sespedes dāvināja saviem vergiem brīvību un deklarēja Kubas neatkarību. Desmit gadus kopīga baltādaino un melnādaino partizānu armija cīnījās pret Spāniju, taču galu galā tika sakauti. 1895. gadā salinieki dzejnieka Hose Marti vadībā uzsāka karu par neatkarību, kā rezultātā tie dažu gadu laikā pārņēma savā kontrolē praktiski visu salu.

1898. gadā ASV uzbruka Spānijai, kara rezultātā okupēja virkni tās koloniju, t.sk. arī Kubu. Kopš tā laika Kuba bija ASV protektorāts, kur valdīja virkne diktatoru. Kuba ieguva neatkarību tikai 1902. gadā, taču ASV ar uzspiestiem līgumiem nodrošināja sev tiesības jebkurā brīdī militāri iejaukties Kubas iekšējās lietās un ierīkoja kara flotes bāzi Gvantanamo līcī.

1933. gadā seržanta Fulhensio Batistas sarīkotajā apvērsumā gāza Džerardo Mačado i Moralesa diktatūru. 1940. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Batista. Nākamajās, 1944. gada vēlēšanās Batista zaudēja Ramonam Gravam. 1952. gadā Batista kandidēja prezidenta amatam, taču, saprotot, ka vēlēšanās zaudēs, Batista 10. martā veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par pagaidu prezidentu. ASV atbalstītajai Batistas valdībai bija tieksme uz korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un politiskām slepkavībām, valstī bija augsts bezdarbnieku īpatsvars.

1956. gada decembrī Kubas piekrastē izkāpa 82 kaujinieki ar Fidelu Kastro un Ernesto Če Gevaru priekšgalā, kuri uzsāka partizānu karu pret Batistas režīmu. 1959. gada janvārī Batistas režīms tika gāzts un varu pārņēma kreisi orientētais Kastro un viņa domubiedri. Kastro režīms likvidēja arī rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju. 1961. gadā visai asās ASV reakcijas iespaidā, kura vēlējās atjaunot Batistas režīmu, Kuba ārpolitikā sāka orientēties uz draudzību ar PSRS kā vienīgo pretspēku, kas salu valsti varētu aizstāvēt no iebrukuma. Revolucionāru nometnē aizvien lielāku ietekmi sāka iegūt Kubas komunistiskā partija, kura 1965. gadā pārņēma varu, lielākajai daļai revolucionāru iestājoties šai partijā. Kubā tika ieviests sociālisms: veikta agrārā reforma, plantatoru zemes īpašumus sadalot zemniekiem, nacionalizēja rūpniecības un izklaides industrijas uzņēmumus, rezultātā sašķeļot Kubas sabiedrību (lielākajai daļai kubiešu diktatūras gāšana un sociālas reformas nozīmēja izraušanos no nabadzības, izglītību, uzlabotu dzīvošanas standartu un labu, visiem pieejamu veselības aprūpi, bet līdz tam dominējošā ekonomiskā un politiskā elite pameta valsti, emigrējot pamatā uz ASV un Meksiku). Otrais Kastro režīma leģitimitātes avots ir nacionālais lepnums. Kubieši uzskatīja, ka revolūcija bijušajai spāņu kolonijai, kas tūlīt pēc atbrīvošanās no Spānijas iekļuva pazemojošā atkarībā no ASV līdz tādai pakāpei, ka tika nicinoši saukta par „ASV bordeli”, atnesusi neatkarību un nacionālo lepnumu. Antiamerikāniskais nacionālisms ir viens no Fidela Kastro ilgstošās globālās popularitātes iemesliem.

1962. gadā ASV noteica embargo režīmu, aizliedzot jebkādas ekonomiskās attiecības ar Kubu. Ekonomiskā blokāde turpina darboties vēl joprojām.

1975. gadā Kuba aizsūtīja tūkstošiem savu karavīru uz Angolu, lai palīdzētu Tautas kustībai Angolas atbrīvošanai cīnīties pret Dienvidāfrikas uzbrukumu un uzvarēt pilsoņu karā. Dienvidāfrikas atbrīvošanas vadītājs Nelsons Mandela uzskatīja, ka Kuba šādi ir palīdzējusi gāzt Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, un pateicās tai, vaicājot: "Kurai citai valstij ir vēsture ar šādu nesavtīgu rīcību, kādu Kuba ir izrādījusi pret Āfrikas tautām?"

Kuba arī palīdzēja Nikaragvā valdošajai Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontei cīņā pret ASV trenētajām un finansētajām kontrām.

Kad 1989. gadā valsts lielākais ārējās tirdzniecības partneris PSRS ievērojami samazināja tirdzniecības apjomu ar Kubu, tajā iestājās dziļa sociāli ekonomiskā krīze. Pēc Ugo Čavesa nākšanas pie varas Venecuēlā pieauga šo valstu sadarbība. Investīcijas tūrisma nozares attīstībā, kā arī privātuzņēmumu pieļaušana pakalpojumu sfērā mīkstināja krīzi, taču valsts saimniecības izaugsme ievērojami palēninājusies.

2008. gadā, pēc 49 varas gadiem, 81 gadu vecais Fidels Kastro atkāpās no valsts un valdības vadītāja amatiem. Veselības problēmu dēļ jau 2006. gadā politisko jautājumu risināšanu Fidels bija uzticējis savam brālim Raulam, kurš tobrīd bija 75 gadus vecs.

Klimats un ģeogrāfija

Tropu pasātu klimats — divi gadalaiki — lietaina vasara (no maija līdz oktobrim) un ziema (no novembra līdz aprīlim). Vidējā temperatūra gadā ir 25,5 °C. Vidējā temperatūra janvārī (pats aukstākais mēnesis) ir 22,5 °C, temperatūra augustā (pats karstākais mēnesis) ir 27,8 °C. Ūdens temperatūra piekrastē ziemā ir 22-24 °C, bet vasarā ir 28-30 °C. Vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 1400 mm, kaut gadās sausuma pārņemti gadi. Izteiktas divas gadalaiku sezonas: lietus periods (maijs-oktobris), kurā ir 3/4 visu nokrišņu, un sausuma periods (novembris-aprīlis). Saulainākais laiks ir no janvāra līdz aprīlim. Mitruma dēļ šķiet, ka ir karstāks nekā patiesībā.

3 kalnu grēdas: rietumos — Sierra de los Organos, centrālajā daļā — Sierra del Escambray un Austrumkubas dienvidu reģionā — Sierra Maestra, kur atrodas valsts augstākais punkts — Pico Real del Turquino (1974 m vjl). Garākā upe ir 250 km garā Kauto (Cauto).

Administratīvais iedalījums

Teritorija sadalīta 14 provincēs un 169 municipalitātēs.

Iedzīvotāji

Pēc 2012. gada tautas skaitīšanas datiem Kubā bija 11 167 325 iedzīvotāji. Pēc rases pazīmēm 64% iedzīvotāju bija baltādainie, 9% — melnādainie, bet 27% — mulati.

Reliģija

Kopš 1992. gada ir aizliegta diskriminācija reliģiskās pārliecības dēļ. Dominējošā reliģija ir katolicisms. Katoļticība bieži tiek praktizēta kopā ar no Rietumāfrikas nākušu ticību Santeria. Tajā katoļu svētie un jaunava Marija tiek asociēti ar jorubu dievībām orišām. Atšķirībā no katoļu svētajiem orišas nesimbolizē pilnību, tām ir daudz cilvēcisku vājību.

Valsts pārvalde

Kubas oficiālā politiskā sistēma ir demokrātiskais centrālisms. Augstākā likumdevēja iestāde ir vienpalātas Kubas Tautas Nacionālā Asambleja ar 609 deputātiem, kurus ievēl uz 5 gadiem. Asambleja darbojas sesiju režīmā (gadā notiek 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pilda Valsts padome, kurā ietilpst valsts prezidents, seši viceprezidenti un ministri. Kopumā Tautas Nacionālajā Asamblejā darbojas 10 pastāvīgās deputātu komisijas.

Valsts pārvalde — visi vadošie amati, — atrodas Kubas komunistiskās partijas rokās (kurā ir aptuveni 800 000 partijas biedru). Nacionālās Asamblejas un pašpārvalžu vēlēšanas ir nosacīti brīvas, taču kā kandidātiem ļauts piedalīties tikai partijas biedriem.

Iekšpolitika

Veselība un sociālais nodrošinājums

2006. gadā Kubā ir viens ārsts uz 140 iedzīvotājiem; vidējais dzīves ilgums ir 77 gadi. Valstī darbojas 498 poliklīnikas, 14 078 ģimenes ārstu, 13 zinātniskie institūti. Bezmaksas veselības aprūpes sistēmai no valsts budžeta tiek atvēlēti 12%.

Bezmaksas izglītība, bezmaksas bērnudārzi, apmaksāti atvaļinājumi, vispārēja valsts garantēta pensiju sistēma, u.c. sociālā palīdzība. Attiecīgi tas viss atbilstoši valsts ekonomiskajām iespējām. Bērniem līdz 6 gadu vecumam valsts nodrošināti bezmaksas piena produkti.

Izglītība

Pastāv bezmaksas (apmaksāta no valsts budžeta) pamata, vidējā un augstākā izglītība.

Ārvalstu studentiem domāts Latīņamerikas medicīnas institūts, kurā bez maksas studē studenti no maznodrošinātām ģimenēm, kuri pārsvarā nāk no visām Latīņamerikas valstīm.

Zinātne

1981. gadā Kuba pievērsās biotehnoloģijām, kur no 1983. gada līdz 2007. gadam ir ieguldīti 2 miljardu ASV dolāru. Ir gūti zināmi panākumi biotehnoloģiju un biomedicīnas vakcīnu jomā, izstrādājot pretērču vakcīnas dzīvniekiem, sintētiskās vakcīnas un kombinētās vakcīnas.

Vides aizsardzība

Jau 60. gados Kubas valdība lika uz salas iestādīt 348 miljonus koku. Nacionālā Asambleja efektīvu un ilgstošu vides attīstību nostiprināja konstitūcijā un vienu piekto daļu salas noteica par aizsargājamu dabas teritoriju. Salā tika instalēti 15 000 000 enerģiju taupošo spuldžu, bet 3 000 000 ledusskapju, kuri patērēja ļoti daudz enerģijas, nomainīti pret videi draudzīgām sadzīves saldēšanas iekārtām. 90. gados Kubā importēja no Ķīnas 1 200 000 velosipēdu, lai iedzīvotāji no naftas, ogļu un dabasgāzes kurināmajiem transporta līdzekļiem pārietu uz videi draudzīgu transportu. No visa Karību jūras reģionā tieši Kubā ir saglabājusies vislielākā bioloģiskā daudzveidība. Apmēram puse Kubas dienvidu piekrastes sastāv no neskartiem mangrovju mežiem. Tās ir visplašākās mangrovju audzes visā Karību jūras baseinā — un lielākā jauno zivju attīstības vieta. Un arī koraļļu rifi visā apkārtnē nekur nav tik veselīgi kā Kubā. Taču lielāka loma te tomēr ir neattīstītajai rūpniecībai un transporta infrastruktūrai, kas ļauj saglabāt dabu maz skartu, nekā prasmīgai iekšpolitikai.

Cilvēktiesības

Režīms deva kubiešiem labklājību un sociālo taisnīgumu, bet atņēma politiskās tiesības un brīvības. Autoritārā un personificētā valsts iekārta ir iemūžināta konstitūcijā. Uz valdošās partijas sirdsapziņas ir vairāki tūkstoši upuru — gan revolūcijas pretinieki režīma pirmajos gados, gan tie, kas neveiksmīgi mēģināja bēgt no Kubas. Jebkura atklāta uz valsts iekārtas maiņu orientēta un politiski organizēta opozīcija ir aizliegta.

Kubā pastāv arī opozicionāra disidentu kustība — ap 25 000 cilvēku, — kas izvēlējusies nevardarbīga protesta ceļu. Disidentu grupas ir ne tikai galvaspilsētā, kur tās bauda Rietumu valstu vēstniecību atbalstu, bet arī reģionos. Ir aptuveni 200 cilvēku, kas notiesāti par "pretvalstisku darbību", t.i. politieslodzītie.

90. gadu sākumā strauji saruka ārējā tirdzniecība ar austrumu bloka valstīm, kas ievērojami pazemināja dzīves līmeni valstī. 1994. gada 5. augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos nemieros kopš revolūcijas laikiem. Tā paša gada augustā un septembrī nedrošos plostos un laivās Kubu pameta vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Šīs krīzes rezultātā tika noslēgts imigrācijas līgums ar ASV, kas apņēmās ik gadu kubiešiem izsniegt vismaz 20 000 ieceļošanas vīzu.

Ārpolitiskās attiecības

1996. gadā pieņemta ES kopējā nostāja Kubas jautājumā, kas aicina vispirms gūt progresu cilvēktiesību un demokrātijas jomā un tikai pēc tam normalizēt attiecības. Eiropas Parlamentā ir izveidota EP-Kubas sadarbības grupa, kurā darbojas 45 deputāti.

1998. gadā no 21. līdz 25. janvārim pirmo reizi Kubā viesojās Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II.

Attiecības ar Latviju

Latvijas valsti Kuba atzina 1921. gada 10. septembrī, bet pēc neatkarības atjaunošanas — 1991. gada 9. decembrī. Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Kubu tika nodibinātas 1991. gada 20. decembrī. No 1993. gada beigām līdz 1998. gada septembrim Rīgā atradās Kubas Republikas vēstniecība. Vēlāk tā tika pārcelta uz Helsinkiem, no kurienes arī pašlaik sedz Latviju un pārējās Baltijas valstis. 2007. gada 6. novembrī Latvijā akreditējās Kubas vēstnieks Serhio Gonsales Gonsaless (Sergio Gonzalez Gonzalez).

2004. gada 25. novembrī LR Saeimā tika nodibināta Latvijas-Kubas parlamentārās sadarbības grupa.

Attiecības ar ASV

1962. gadā ASV noteica pret Kubu totālu ekonomikas embargo — pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiek vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas. 1992. gadā ASV pieņēma Toričelli aktu, kas jebkuras valsts kuģiem, kuri apmeklējuši Kubu, pēc tam sešus mēnešus liedz ieiet ASV ostās. ASV prezidenta Dž. V. Buša administrācija 2003.-2005. gados vēl vairāk pastiprināja embargo, vēl stingrāk ierobežojot kontaktus starp abu valstu iedzīvotājiem: apmaiņu izglītības jomā, ģimeņu kontaktus un ar reliģiju saistītus ceļojumus. 2009. gada martā ASV Senāts atcēla iepriekšējā prezidenta Džordža Buša noteiktās sankcijas Kubai — tagad Savienoto Valstu kubieši varēja apmeklēt salu reizi gadā, kā arī sūtīt tur mītošajiem radiniekiem naudu. Mazināti arī ierobežojumi attiecībā uz medikamentu un pārtikas sūtīšanu. 2015. gada 20. jūlijā tika atjaunotas diplomātiskās attiecības ar ASV.

Sabiedrība

Iedzīvotāju vairums ir spāņu konkistadoru, no Āfrikas atvesto melnādaino — vergu, — un vietējo indiāņu pēcteči, kas ir metisizējušies. Oficiālā valoda ir spāņu (bieži var dzirdēt arī franču un angļu valodu). Augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, kā arī attīstīta kultūra.

Kultūra

Ļoti liela loma iedzīvotāju sadzīvē ir mūzikai, muzicēšanai un dejai visur — ielās, restorānos, bāros, autobusos, pludmalēs. Kubieši dzied un spēlē paši. Diskotēkas ir tikai lepnajos hoteļos. Lielākais gandarījums mūziķiem, ja klausītāji dejo. Ja neviens nedejo, tas nozīmē, ka publikai muzikanti nepatīk. Izņēmums ir trova — romantiskās balādes. Katrā lielākā pilsētā ir Casa de la Trova jeb "trovas māja". Dažādo mūzikas stilu pamats ir son (no spāņu valodas — "skaņa"), kas parādījusies 19. gadsimta beigās kalnos Kubas austrumos — netālu no Santjago de Kuba pilsētas. No son, kas saplūda ar citiem latīņamerikāņu ritmiem, radusies salsa, kas ir viena no populārākajām dejām pasaulē.

Svētki

Februāra nogalē vai marta sākumā svin Havanas karnevālu (Havana Carnival) ar savām vērienīgajām un krāšņajām parādēm piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros. Februāra pirmajās divās nedēļās notiek festivāls Jornadas de la Cultura Camagneyana, bet Havanas Starptautiskais džeza festivāls (Havana International Jazz Festival), kas notiek februārī katru otro gadu. Aprīlī notiek Semana de la Cultura, kas tiek svinēts Barakoas pilsētā, tai pašā laikā Elektroakustiskais mūzikas festivāls (Electroacoustic Music Festival), kas tiek svinēts Varadeao pilsētā. Maija pirmā nedēļā svin Romeria de Mayo Holguinā. Jūnija beigās Trinidadā notiek Fiestas Sanjuaneras. San Diego bungu karnevāls tiek svinēts jūlija pēdējās divās nedēļās un augusta pirmajā nedēļā, kas sakrīt ar 26. jūlija brīvdienām — tiek svinēts cukura ražas novākšanas laiks.

Sadzīve

Viena no lielākajām problēmām, ar ko ikdienā sastopas šīs valsts iedzīvotāji, ir lielais preču deficīts. Kopš 1962. gada (kad ASV noteica pret Kubu embargo) spēkā ir pārtikas talonu sistēma, saskaņā ar kuru katram iedzīvotājam pienākas noteikts daudzums noteiktu pārtikas produktu (visu, kas virs šīs normas, jāmeklē "melnajā tirgū"). Katrs var saņemt minimālo mēneša pārtikas devu, ja nav līdzekļu. Virkni produktu un saimniecības preču, kuras pienākas oficiāli, taču nav pieejamas (jo tās vienkārši neieved embargo dēļ), tāpat jāmeklē "melnajā tirgū", vai jāiztiek bez tām. Šī iemesla dēļ praktiski nav jaunu automašīnu, ļoti mazs skaits televizoru, radioaparātu, ledusskapju u.c. sadzīves tehnikas, ko pašā Kubā neražo.

Kubas imports 2009. gadā samazinājies par 20% (Kuba importē 60% sadzīves preču). Tā kā trūkst produktu, valdība pieņēmusi lēmumu samazināt cenas 24 sociāli nozīmīgām precēm. Dažām pārtikas, personīgās higiēnas precēm un medikamentiem cenas samazinātas par 5-27%. Spriegums tīklā: 110 volti, nesen uzceltās viesnīcās arī 220 volti.

Kopš 2005. gada februāra ir spēkā smēķēšanas ierobežojumi, aizliedzot smēķēt dažās sabiedriskajās vietās (aizliegums attiecas uz teātriem, autobusiem, taksometriem, vilcieniem, skolām, pārtikas sagatavošanas vietām un sporta laukumiem; aizliegts pārdot bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, un veikaliem simt metru attālumā no skolām aizliegts pārdot tabakas produktus).

Nacionālā virtuve

Kubas nacionālā virtuvē ir jūtama spāņu, Āfrikas, un Āzijas ietekme. Ēdienos dominē pārsvarā rīsi, pupiņas, juka, kukurūza, banāni un cūkgaļa, tāpat liela tropisko augļu dažādība. Tipisks Kubas ēdiens ir ajiaco — gaļas zupa. Liels pieprasījums ir cūkgaļai un teļa gaļai. Zivju ēdienus pārsvarā patērē pilsētās. Vispieprasītākā ir pargo zivs, tāpat arī garneles, vēži un citi jūras veidīgie. Daudz kreolu (creole) ēdienu — rīsi ar vistas gaļu un romeritos.

Sports

Sports un terapeitiskās procedūras ir bezmaksas un pieejamas visām vecuma grupām. Populārākie sporta veidi ir beisbols, volejbols, basketbols un bokss.

Saimniecība

Sociālistiska saimniecības sistēma: personai nevar piederēt ražošanas līdzekļi (rūpnīcas, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un resursi. Privātpersonām ir atļauta individuāla uzņēmējdarbība, taču nav atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Ekonomikas izaugsmi ievērojami kavē kopš 1962. gada ASV noteiktais pilnīgais ekonomikas embargo — pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiks vērstas ASV politiskas un ekonomiskas sankcijas Tomēr Kubas IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā bija 9500 ASV dolāru un tā ierindojās 107. vietā no 229 valstīm, atstājot aiz sevis daudzus desmitus t.s. "brīvā tirgus" ekonomikas zemes. Ražots tiek rums, cigāri un kafija, kas ir iecienīti visā pasaulē. Ir rajoni, kuri ir bagāti ar dažādiem derīgiem izrakteņiem un naftu, un ir rajoni, kuri ir bagātīgi ar tropu augļu ražām. Liela uzmanība tiek veltīta izglītības un veselības iestādēm un to attīstībai.

Līdz 1989. gadam vairāk nekā 85% tirdzniecības Kuba īstenoja ar PSRS. Mūsdienās ārējā tirdzniecība tiek realizēta caur 3 brīvajām ekonomiskajām zonām: Marielu, Havanu un Vahaju. Lielākās eksporta valstis ir: Ķīna, Kanāda un Nīderlande; lielākās importa valstis ir: Ķīna, Spānija un Venecuēla.

Svarīgākās nozares un ienesīgākie uzņēmumi atrodas militārās elites tiešā pakļautībā. Piemēram, kopuzņēmumu ar globālajām viesnīcu ķēdēm Sol Melia un Club Med (vislabākās viesnīcas šajā valstī) izveidoja kompānija Gaesa, kas pieder Kubas Aizsardzības ministrijai. Līdzīgi karaspēks kontrolē citus tūrisma uzņēmumus, arī zvejniecību, cukura ražotni, telesakaru, elektronikas un IT uzņēmumus. Armijai pakļautā ekonomiskā impērija kontrolē 89% Kubas eksporta un 59% ienākumu, ko Kuba saņem no tūrisma. Karaspēks ir kvalificētu menedžeru kalve, un uzņēmumu vadošie darbinieki ārzemēs vai elitāros kursos Havanā apgūst vadībzinības.

Vidējā alga mēnesī ir aptuveni 20—25 ASV dolāru (papildus virkne bezmaksas pakalpojumu, kurus sedz valsts: bezmaksas darba apģērbs, ēdiens trūcīgajiem u.tml.). Apgrozībā lieto divu veidu naudaszīmes: kubiešu rīcībā ir melnbaltie Kubas peso, bet ārzemju tūristi lieto krāsainos Kubas peso (norēķini bieži notiek, izmantojot arī ASV dolārus).

Izaugsme:

• 2009. — 1,4%

Muita: Kuba aizliedz ievest narkotikas un jebkādus pornogrāfiskos materiālus. Šaujamieročus drīkst ievest, ja tie ir domāti medībām. Tūristiem ir jāiegādājas pavadzīme ilgstošām precēm, kuras ir nopirktas uz salas. Pavadzīme ir jāuzrāda pēc muitnieka pieprasījuma. Tūristiem ir atļauts ievest valstī personīgās lietas pieņemamā daudzumā. Ir aizliegts izvest no valsts noteikta veida dzīvniekus un augus, gliemežvākus, senlietas, dārgakmeņus un priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nacionālo bagātību.

Derīgie izrakteņi

Ievērojamos daudzumos iegūst azbestu, fosfātus, sāli, kā arī hromu, dzelzs un vara rūdas. Valsts rietumdaļā vērāņemamas naftas un dabasgāzes iegulas (vēl neapgūtas).

Lauksaimniecība

Lauksaimniecībā dominē tabakas un cukurniedru cukura (~9-9,5 000 000 t gadā) audzēšana un galaprodukta ražošana. Tāpat audzē un eksportē kafiju un citrusaugļus.

Rūpniecība

Smagajā rūpniecībā dominē ir metālrūpniecība (rūdu pārstrāde). Viena no pasaulē lielākajām niķeļa ražotājvalstīm.

Vieglajā rūpniecībā attīstīta ir farmācijas rūpniecība — medikamenti ieņem svarīgu vietu Kubas eksportā un ir pieprasīti daudzās valstīs (kuras nekontrolē Rietumu farmācijas karteļi), jo kvalitātes ziņā neatpaliek, toties cenas ziņā ir ievērojami lētāki par Rietumu analogiem.

Visai attīstīta ir tabakas izstrādājumu rūpniecība (slaveno Kubas cigāru tirdzniecība Kubas saimniecībai nes 200 000 000 USD — 108 miljonus latu, — gadā) un alkoholisko dzērienu (slavenais Kubas rums) ražošana.

Tūrisms

Valsts saimniecībā nozīmīgs sektors ir tūrisms. Salas politiskā izolācija ir to pasargājusi no tūristu tūkstošiem, tāpēc vietējo iedzīvotāju attieksme pret tiem ir patiesi sirsnīga. Atpūtniekus no citām zemēm vilina ne tikai tīrās pludmales, dzīvespriecīgie un viesmīlīgie, "naudas nesabojātie" iedzīvotāji, "sociālistiskā eksotika" un lētās cenas, bet arī liela loma ir kvalitatīvajiem un lētajiem medicīnas pakalpojumiem (no daudzām valstīm cilvēkiem izdevīgāk ir doties uz Kubu veikt operāciju vai izmantot stomatologa pakalpojumus ir izdevīgāk, nekā to pašu meklēt mītnes zemē). 2006. gadā valdība atļāva privātpersonām izvietot pie sevis tūristus, jo valsts viesnīcās pietrūka vietu.

Kruīzu kuģu bizness sasniedza kulmināciju 2005. gadā, kad Kubas ostās ienāca 122 kuģi, atvedot 102 440 pasažieru, un Kubai deva 15 miljonus dolāru (13,2 miljoni eiro) ieņēmumu no preču un pakalpojumu piegādes, sākot no degvielas un ūdens piegādes un atkritumu izvešanas līdz ieņēmumiem restorānos, bāros, taksometros un no suvenīru pārdošanas. ASV prezidenta Dž.V.Buša administrācija 2005. gadā vēl vairāk pastiprināja embargo, kā rezultātā 2007. gadā Kubā ieradās tikai 23 kuģi (11 000 pasažieri). Vācijas kruīza kuģi, kas pieder “Hapag-Lloyd” līnijai, kuru pārzina kuģniecības un tūrisma grupa TUI AG, 15 reizes ieradās Kubas ostās, taču atteicās no Kubas, kad kruīza programmā tika iekļautas ASV ostas.

Vislielākais tūristu skaits Kubā ir no ES valstīm un Kanādas (ap 2 miljoniem tūristu gadā). ASV tūristu skaits ir mazs, jo ASV ir liegušas saviem pilsoņiem apmeklēt Kubu un noteikusi sodu par šī aizlieguma pārkāpšanu 50 000 dolāru apmērā. 2000. gadā Kubu apmeklējuši 50 tūristi no Latvijas, 2006. gadā — 710 tūristi, bet līdz 2007. gada maijam — 400 tūristi.

Piezīmes un atsauces

Literatūra

• Belfūrs Sebastjans. Fidels Kastro. — Jumava: Rīga, 2006., — 172 lpp. ISBN 1-234-56789-X
• Robin Blackburn. The economies oh the Cuban revolution// Fidel Castro's Personal Revolution in Cuba: 1953-1973. / Edited with an Introduction by James Nelson Goodsell, The Christian Science monitor. Consulting Editor Lewis hanke. — University of Massachusetts, Amherst. New York, 1975

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kuba.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Cuba — Central Intelligence Agency Factbook Arhivēts 2020. gada 16. maijā, Wayback Machine vietnē.
• Fidels Alehandro Russ Kastro — Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
• Сайт посольства Республики Куба в Российской Федерации
• Александр Трушин. НЭП по-кубински. Эхо планеты. Общественно-политический еженедельник ИТАР-ТАСС
• Sandras Veinbergas Kubas iespaidi

2016. gads (MMXVI) bija garais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās piektdienā.

Apvienoto Nāciju Organizācija šo ir noteikusi par Starptautisko pākšaugu gadu.

Notikumi

Janvāris

• 1. janvāris:
  • par Eiropas Savienības prezidējošo valsti kļuva Nīderlande, nomainot Luksemburgu.
  • par Eiropas kultūras galvaspilsētām kļuva Sansevastjana (Spānija) un Vroclava (Polija).
  • Ķīnā stājās spēkā "divu bērnu politika", ļaujot visām ģimenēm radīt divus bērnus, tādējādi izbeidzot "viena bērna politiku".
• 2. janvāris — Saūda Arābijā ar nāvi sodīts šiītu garīdznieks Nimrs an Nimrs un vēl 46 cilvēki; Irāna nosodīja nāvessodu, pūlis izdemolēja Saūda Arābijas vēstniecību.
• 3. janvāris — Saūda Arābija sarāva diplomātiskās attiecības ar Irānu.
• 6. janvāris — Ziemeļkoreja paziņoja par ūdeņraža bumbas izmēģinājumu
• 14. janvāris:
  • Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā pašnāvnieku sprādzienu sērijā bojā gāja divi cilvēki un vairāki tika ievainoti.
  • Pasaules Veselības organizācija paziņoja par Ebolas vīrusa epidēmijas izbeigšanos.
• 15. janvāris — Gvatemalas prezidenta pilnvaras sāka pildīt bijušais komiķis Džimijs Moraless.
• 16. janvāris — Cai Inveņa uzvarēja Taivānas prezidenta vēlēšanās, pirmā sieviete šajā amatā.
• 20. janvāris:
  • Kalifornijas Tehnoloģiju institūts publicēja pierādījumus par Devītās planētas iespējamu eksistenci orbītā, kas ir divdesmit reižu tālāka no Saules nekā Neptūns.
  • par Moldovas premjerministru kļuva Pāvels Filips.
• 22. janvāris — par Horvātijas premjerministru kļuva Tihomirs Oreškovičs.
• 24. janvāris — Portugāles prezidenta vēlēšanās uzvarēja Marselu Rebelu di Soza
• 28. janvāris — Pasaules Veselības organizācija izziņoja brīdinājumu par Zikas vīrusa uzliesmojumu Dienvidamerikā.

Februāris

• 7. februāris — Ziemeļkoreja orbītā palaida pavadoni Kwangmyŏngsŏng 4, to asi nosodīja starptautiskā sabiedrība un ANO, uzskatot, ka veikts ballistiskās raķetes izmēģinājums.
• 11. februāris:
  • LIGO detektora zinātnieku grupa paziņoja, ka pirmo reizi uztverti gravitācijas viļņi.
  • par Latvijas Ministru prezidentu kļuva Māris Kučinskis.
• 12. februāris:
  • Kubā notika Romas pāvesta Franciska un Maskavas un visas Krievzemes patriarha Kirila tikšanās.
  • 12.—21. februāris — Lillehammerē notika Ziemas Jaunatnes Olimpiskās spēles.
• 22. februāris — ASV un Krievija vienojās par pamieru Sīrijas pilsoņu karā.

Marts

• 13. marts — Turcijas galvaspilsētā Ankarā teroristu sarīkotā sprādzienā bojā gāja 34 cilvēki un daudzi tika ievainoti.
• 14. marts — palaista EKA un Roskosmos Marsa zonde ExoMars Trace Gas Orbiter.
• 22. marts — Beļģijas galvaspilsētā Briselē sprādzienos lidostā un metro stacijā bojā gāja 35 cilvēki.
• 24. marts — bijušais serbu līderis Radovans Karadžičs notiesāts uz 40 gadiem ieslodzījumā par genocīdu Bosnijas kara laikā.
• 27. marts — pašnāvnieka sprādzienā Pakistānas pilsētā Lahorā nogalināti 75 cilvēki un vairāk nekā 340 ievainoti.

Aprīlis

• 2. aprīlis:
  • Kalnu Karabahā atsākās apšaudes starp armēņu un Azerbaidžānas spēkiem;
  • par Vjetnamas prezidentu kļuva Čans Dai Kuangs.
• 3. aprīlis — publicēti pirmie Panamas dokumenti ar datiem par ārzonas uzņēmumiem, nopludināti no Panamas uzņēmuma Mossack Fonseca datu centra.
• 13. aprīlis:
  • Dienvidkorejas parlamenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijas partija "Mindžū";
  • Sīrijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja prezidentu Bašāru Asadu atbalstošā Nacionālā progresīvā fronte.
• 14. aprīlis — Ukrainas premjerministra amatā apstiprināts Volodimirs Groismans, nomainot Arsēniju Jaceņuku.
• 24. aprīlis — Serbijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās uzvarēja Serbijas progresīvā partija.
• 28. aprīlis — no Krievijas jaunā kosmodroma Vostočnij veikts pirmais nesējraķetes starts.
• 29. aprīlis — Pakistānas parlamenta vēlēšanās uzvarēja reformistu koalīcija.

Maijs

• 6. maijs — par Īrijas premjerministru atkārtoti ievēlēts Enda Kenijs.
• 8. maijs — Afganistānā divu autobusu un degvielas autocisternas sadursmē bojā gājuši 73 cilvēki.
• 9. maijs:
  • par Londonas mēru ievēlēts Sadiks Hans, pirmais musulmanis šajā amatā;
  • Filipīnu prezidenta vēlēšanas uzvarēja Rodrigo Duterte;
  • par demisiju paziņoja Austrijas kanclers Verners Faimans;
  • Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns ievēlēts par Ziemeļkorejas komunistiskās partijas priekšsēdētāju.
• 10. — 14. maijs — Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā uzvarēja Ukrainas pārstāve Džamala ar dziesmu 1944.
• 11. maijs — Daesh kaujinieku sarīkotā terora aktā Irākas galvaspilsētas Bagdādes tirgū gāja bojā vismaz 93 cilvēki
• 12. maijs:
  • Daesh kaujinieku sarīkotā bumbas sprādzienā Irākas pilsētā Ramadī bojā gāja vismaz 17 Irākas karavīri;
  • Brazīlijas Senāts uz sešiem mēnešiem no amata atstādināja valsts prezidenti Dilmu Rusefu saistībā ar apsūdzībām par budžeta noteikumu pārkāpšanu; par prezidenta pienākumu izpildītāju iecelts Mišels Temers.
• 15. maijs — teroristu sarīkotā sprādzienā Jemenas pilsētā Mukalā bojā gājuši 25 cilvēki.
• 17. maijs:
  • par Austrijas kancleru kļuva Kristiāns Kerns;
  • Irākas galvaspilsētas Bagdādes šiītu rajonos vairākos sprādzienos nogalināti 69 cilvēki;
  • Kosovas galvaspilsētā Prištinā notika pirmais geju praids Kosovā.
• 19. maijs — ceļā no Francijas galvaspilsētas Parīzes uz Ēģiptes galvaspilsētu Kairu Vidusjūrā iekrita EgyptAir lidmašīna ar 65 cilvēkiem.
• 20. maijs — Indijas ziemeļu pilsētā Phalodi uzstādīts nacionālais karstuma rekords valstī +51 °C.
• 6. — 20. maijs — Krievijā notika Pasaules čempionāts hokejā, kurā uzvarēja Kanādas izlase.
• 22. maijs:
  • Austrijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja Aleksandrs van der Bellens;
  • Tadžikistānā referendumā apstiprināti konstitūcijas grozījumi, kas ļauj prezidentam Emomalī Rahmonam kandidēt uz nākamajiem termiņiem neierobežotu skaitu.
• 31. maijs — par Ziemeļmaķedonijas premjerministru kļuva Zorans Zaevs, nomainot Emilu Dimitrievu.

Jūnijs

• 1. jūnijs — Šveicē atklāts Gotarda bāzes tunelis, kas kļuva par pasaulē garāko dzelzceļa tuneli.
• 2. jūnijs — Vācijas parlamenta apakšpalāta pieņēma deklarāciju, kas Osmaņu impērijas 1915. gadā veiktās armēņu masveida slepkavības atzina par genocīdu; protestējot pret to, Turcija atsauca savu vēstnieku no Vācijas.
• 12. jūnijs — apšaudē geju naktsklubā Orlando gāja bojā 50 cilvēki, 53 cilvēki ievainoti.
• 23. jūnijs — Apvienotajā Karalistē referendumā vēlētāji nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības.
• 26. jūnijs — Spānijas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanās uzvarēja valdošā Tautas partija.
• 29. jūnijs — Mongolijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijas Tautas partija.

Jūlijs

• 1. jūlijs:
  • par Eiropas Savienības prezidējošo valsti kļuva Slovākija, nomainot Nīderlandi.
  • Baltkrievijā veikta rubļa denominācija;
  • Austrijas konstitucionālā tiesa anulēja prezidenta vēlēšanu rezultātus un noteica veikt atkārtotas vēlēšanas.
• 2. jūlijs — Austrālijā notika pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas.
• 3. jūlijs — vairākos pašnāvnieku sprādzienos Irākas galvaspilsētas Bagdādes iepirkšanās centrā nogalināti aptuveni 300 cilvēki.
• 5. jūlijs — NASA zonde Juno iegāja Jupitera orbītā.
• 6. jūlijs — Nintendo viedtālruņiem izlaida spēli Pokemon Go, kas ieguva milzīgu popularitāti un izraisīja uzņēmuma akciju cenas pieaugumu.
• 8. jūlijs — Dienvidsudānas galvaspilsētā Džūba sadursmēs starp nemierniekiem un valdības spēkiem dzīvību zaudēja vismaz 270 cilvēki, to skaitā 33 mierīgie iedzīvotāji.
• 13. jūlijs — par Apvienotās Karalistes premjerministru kļuva Terēza Meja, nomainot Deividu Kemeronu.
• 14. jūlijs — Francijas kūrortpilsētā Nicā Bastīlijas ieņemšanas dienas svinībās kravas automašīnai braucot cilvēku pūlī, nogalināti 84 cilvēki; atbildību par šo teroraktu uzņēmās Islāma valsts.
• 15. jūlijs — Turcijā notika apvērsuma mēģinājums; sadursmēs gāja bojā 294 cilvēki; pēc tam Turcijas prezidents Redžeps Erdogans izvērsa plašas represijas pret saviem oponentiem.
• 22. jūlijs — Vācijas pilsētā Minhenē jaunietis iepirkšanās centrā Olympia-Einkaufszentrum veica apšaudi; bojā gāja 9 cilvēki, bet vēl 32 tika ievainoti.

Augusts

• 4. augusts — par Nepālas premjerministru kļuva Pušpa Kamals Dahals, nomainot Khadgu Prasādu Sarmu Olī;
• 5.—21. augusts — Riodežaneiro, Brazīlijā, notika vasaras olimpiskās spēles.
• 25. augusts — Kolumbijas valdība un kreisi noskaņotā Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki — Tautas armija parakstīja miera līgumu.
• 27. augusts — par Tunisijas premjerministru kļuva Jusefs Čaheds.
• 31. augusts — Brazīlijas Senāts nobalsoja par impīčmentu valsts prezidentei Dilmai Rusefai; par prezidentu pasludināja Mišelu Temeru.

Septembris

• 3. septembris — ASV un Ķīna, kas atbildīgas par 40 % pasaules oglekļa emisiju, parakstīja Parīzes vienošanos.
• 4. septembris — Māte Terēze kanonizēta par svēto.
• 8. septembris:
  • par Kazahstānas premjerministru kļuva Bakitžans Sagintajevs;
  • palaista NASA asteroīda zonde OSIRIS-REx, kas apmeklēs asteroīdu Bennu un 2023. gadā uz Zemi atgādās iežu paraugus.
• 9. septembris — Ziemeļkoreja veica piekto un jaudīgāko kodolizmēģinājumu.
• 13. septembris — par Armēnijas premjerministru kļuva Karens Karapetjans
• 15. septembris — orbītā palaista Ķīnas kosmiskā laboratorija Tiangong 2.
• 18. septembris — Krievijas Valsts Domes vēlēšanās uzvarēja valdošā partija Vienotā Krievija.
• 25. septembris — Ķīnā atklāts pasaulē lielākais radioteleskops 500 metru apertūras sfēriskais teleskops (FAST).
• 26. septembris — referendumā Azerbaidžānā atbalstīti konstitūcijas grozījumi, starp kuriem paredzēta prezidenta pilnvaru laika palielināšana no 5 līdz 7 gadiem un prezidentam dotas tiesības atlaist parlamentu.
• 28. septembris — starptautiskie izmeklētāji paziņoja, ka Malaysia Airlines reisa 17 lidmašīna tika notriekta ar Buk raķeti no prokrievisko separātistu kontrolētās teritorijas Ukrainā.

Oktobris

• 1. oktobris — Ķīnas juaņa iekļauta speciālo aizņēmuma tiesību (SDR) valūtu grozam.
• 3. oktobris — Igaunijā par prezidenti pirmoreiz tika ievēlēta sieviete — Kersti Kaljulaida.
• 8. oktobris — Gruzijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja partija "Gruzijas sapnis — Demokrātiska Gruzija".
• 13. oktobris:
  • par ANO ģenerālsekretāru kļuva portugālis Antoniu Guterrešs;
  • Maldīvija paziņoja par izstāšanos no Nāciju Sadraudzības.
  • Vačirālongkorns kļuva par Taizemes karali.
• 16. oktobris:
  • Melnkalnes parlamenta vēlēšanās visvairāk balsu ieguva Sociālistu demokrātiskā partija;
  • Kuveitas emīrs atlaida parlamentu.
• 19. oktobris — par Horvātijas premjerministru kļuva Andrējs Plēnkovičs, nomainot Tihomiru Oreškoviču
• 23. oktobris — Lietuvas parlamenta vēlēšanu 2. kārtā visvairāk balsu ieguva Lietuvas Zemnieku un Zaļo savienība.
• 26. oktobris — Islandes parlamenta pirmstermiņa vēlēšanās visvairāk balsu ieguva neatkarības partija.
• 31. oktobris — Libānas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Mīšāls Aūns.

Novembris

• 6. novembris — Nikaragvā notika vispārējās vēlēšanas; par prezidentu ievēlēts esošais prezidents Danjels Ortega.
• 8. novembris — ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps, notika arī Kongresa vēlēšanas.
• 23. novembris:
  • Moldovas prezidenta vēlēšanās uzvarēja sociālistu līderis Igors Dodons;
  • Bulgārijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja sociālistu pārstāvis Rumens Radevs.
• 23. novembris — par Igaunijas premjerministru kļuva Jiri Ratass, nomainot Tāvi Reivasu.

Decembris

• 1. decembris — Gambijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Adama Berovs.
• 4. decembris:
  • Uzbekistānas prezidenta ārkārtas vēlēšanās uzvarēja Šavkats Mirzijojevs;
  • Austrijas prezidenta atkārtotās vēlēšanās uzvarēja Aleksandrs van der Bellens;
  • Itālijā referendumā noraidīts priekšlikums veikt konstitūcijas reformu.
• 6. decembris — par Francijas premjerministru kļuva Bernārs Kaznēvs.
• 12. decembris — par Itālijas premjerministru kļuva Paolo Džentiloni.
• 14. decembris — par Uzbekistānas premjerministru kļuva Abdulla Aripovs.
• 19. decembris — Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, teroristam ar kravas automašīnu apzināti iebraucot cilvēku pūlī, nogalināti 12 cilvēki.
• 31. decembris — Indonēzijā prāmja ugunsgrēkā gāja bojā 23 cilvēki un vēl 17 pazuduši.

Miruši

Janvāris

• 1. janvāris — Vilmošs Zigmonds (Vilmos Zsigmond), ungāru izcelsmes ASV kinooperators (dzimis 1930. gadā)
• 2. janvāris — Nimrs an Nimrs (نمر باقر أمين النمر), Saūda Arābijas garīdznieks, šiītu sludinātājs (dzimis 1959. gadā)
• 3. janvāris — Peters Naurs (Peter Naur), dāņu datorzinātnieks (dzimis 1928. gadā)
• 4. janvāris — Mišels Galabrū (Michel Galabru), franču aktieris (dzimis 1922. gadā)
• 5. janvāris — Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), franču diriģents un komponists (dzimis 1925. gadā)
• 8. janvāris — Marija Terēza de Filipisa (Maria Teresa de Filippis), itāliešu autobraucēja (dzimusi 1926. gadā)
• 10. janvāris — Deivids Bovijs (David Bowie), angļu mūziķis (dzimis 1947. gadā)
• 14. janvāris:
  • Elans Rikmens (Alan Rickman), angļu aktieris (dzimis 1946. gadā)
  • Leonīds Žabotinskis (Леонiд Жаботинський), ukraiņu PSRS svarcēlājs (dzimis 1938. gadā)
• 18. janvāris — Glenns Frejs (Glenn Frey), ASV mūziķis (dzimis 1948. gadā)
• 19. janvāris — Etore Skola (Ettore Scola), itāliešu scenārists un kinorežisors (dzimis 1931. gadā)
• 24. janvāris — Mārvins Minskis (Marvin Minsky), ASV datorzinātnieks (dzimis 1927. gadā)
• 26. janvāris:
  • Black, angļu dziedātājs (dzimis 1962. gadā)
  • Eibs Vigoda (Abe Vigoda), ASV aktieris (dzimis 1921. gadā)
• 29. janvāris — Žaks Rivets (Jacques Rivette), franču kinorežisors (dzimis 1928. gadā)

Februāris

• 4. februāris — Edgars Mičels (Edgar Mitchell), ASV kosmonauts (dzimis 1930. gadā)
• 9. februāris — Sušils Koirala (सुशील कोइराला), Nepālas politiķis (dzimis 1939. gadā)
• 16. februāris — Butross Butross-Gali (بطرس بطرس غالي), Ēģiptes diplomāts un politiķis, ANO ģenerālsekretārs (dzimis 1922. gadā)
• 17. februāris — Andžejs Žulavskis (Andrzej Żuławski), poļu kinorežisors (dzimis 1940. gadā)
• 19. februāris:
  • Hārpera Lī (Harper Lee), amerikāņu rakstniece (dzimusi 1926. gadā)
  • Umberto Eko (Umberto Eco), itāļu rakstnieks, filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists (dzimis 1932. gadā)
• 23. februāris — Donalds Viljamss (Donald E. Williams), ASV kosmonauts (dzimis 1942. gadā)
• 28. februāris — Džordžs Kenedijs (George Kennedy), ASV aktieris (dzimis 1925. gadā)

Marts

• 3. marts — Berta Kaseresa (Berta Cáceres), Hondurasas vides aktīviste (dzimusi 1973. gadā)
• 5. marts — Rejs Tomlinsons (Ray Tomlinson), ASV programmētājs (dzimis 1941. gadā)
• 6. marts — Nensija Reigana (Nancy Reagan), ASV aktrise, prezidenta Ronalda Reigana sieva (dzimusi 1921. gadā)
• 8. marts — Džordžs Mārtins (Sir George Martin), britu mūzikas producents (dzimis 1926. gadā)
• 10. marts — Kīts Emersons (Keith Emerson), britu mūziķis (dzimis 1944. gadā)
• 11. marts — Jolanda Balaša (Iolanda Balaș), Rumānijas vieglatlēte (dzimusi 1936. gadā)
• 12. marts — Loids Šeplijs (Lloyd Shapley), ASV matemātiķis un ekonomists (dzimis 1923. gadā)
• 13. marts — Hilarijs Patnams (Hilary Putnam), ASV filozofs (dzimis 1926. gadā)
• 18. marts — Gvido Vestervelle (Guido Westerwelle), vācu politiķis (dzimis 1961. gadā)
• 21. marts — Endrū Grovs (Andrew Grove), Ungārijā dzimis ebreju ASV zinātnieks un uzņēmējs (dzimis 1936. gadā)
• 22. marts — Robs Fords (Rob Ford), Kanādas politiķis (dzimis 1969. gadā)
• 24. marts:
  • Johans Kruifs (Johan Cruyff), Nīderlandes futbolists un treneris (dzimis 1947. gadā)
  • Gerijs Šendlings (Garry Shandling), ASV aktieris (dzimis 1949. gadā)
• 29. marts:
  • Petija Djūka (Patty Duke), ASV aktrise (dzimusi 1946. gadā)
  • Nils Hiļevičs (Ніл Гілевіч, Ни́л Гиле́вич), baltkrievu dzejnieks (dzimis 1931. gadā)
• 31. marts:
  • Hanss Dītrihs Genšers (Hans-Dietrich Genscher), vācu politiķis (dzimis 1927. gadā)
  • Imre Kertēss (Imre Kertész), Ungārijas rakstnieks (dzimis 1929. gadā)
  • Zaha Hadīda (Zaha Hadid, زها حديد), Irākā dzimusi Lielbritānijas arhitekte (dzimusi 1950. gadā)

Aprīlis

• 3. aprīlis — Čezāre Maldīni (Cesare Maldini), itāliešu futbolists un treneris (dzimis 1932. gadā)
• 20. aprīlis — Chyna, amerikāņu cīkstone, kultūriste un pornoaktrise (dzimusi 1970. gadā)
• 21. aprīlis — Prinss (Prince), amerikāņu mūziķis (dzimis 1958. gadā)
• 24. aprīlis — Tomijs Kono (Tommy Kono), amerikāņu svarcēlājs (dzimis 1930. gadā)
• 30. aprīlis — Harolds Kroto (Harold Kroto), britu ķīmiķis (dzimis 1939. gadā)

Maijs

• 6. maijs:
  • Patriks Ekengs (Patrick Ekeng), Kamerūnas futbolists (dzimis 1990. gadā)
  • Margota Honekere (Margot Honecker), vācu politiķe, VDR vadītāja Ēriha Honekera sieva (dzimusi 1927. gadā)
• 12. maijs — Suzanna Masheta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), amerikāņu ilgdzīvotāja, pasaulē vecākais cilvēks (dzimusi 1899. gadā)
• 31. maijs:
  • Korija Brokena (Corry Brokken), Nīderlandes dziedātāja (dzimusi 1932. gadā)
  • Mohameds Abdelazīzs (محمد عبد العزيز), Rietumsahāras politiķis, Sahrāvī nacionālās atbrīvošanās kustības Polisario frontes līderis (dzimis 1947. gadā)

Jūnijs

• 3. jūnijs — Muhameds Ali (Muhammad Ali), amerikāņu bokseris (dzimis 1942. gadā)
• 6. jūnijs:
  • Viktors Korčnojs (Виктор Корчной), PSRS un Šveices šahists (dzimis 1931. gadā)
  • Pīters Šefers (Peter Shaffer), britu dramaturgs un scenārists (dzimis 1926. gadā)
• 10. jūnijs — Gordijs Hovs (Gordie Howe), kanādiešu hokejists (dzimis 1928. gadā)
• 11. jūnijs — Kristīna Grimija (Christina Grimmie), amerikāņu dziedātāja, dziesmu autore, aktrise (dzimusi 1994. gadā)
• 16. jūnijs — Džo Koksa (Jo Cox), angļu politiķe (dzimusi 1974. gadā)
• 19. jūnijs — Antons Jeļčins (Антон Ельчин, Anton Yelchin), Krievijas izcelsmes amerikāņu aktieris (dzimis 1989. gadā)
• 27. jūnijs — Bads Spensers (Bud Spencer), itāliešu aktieris un dziedātājs (dzimis 1929. gadā)
• 28. jūnijs — Peta Sammita (Pat Summitt), amerikāņu basketboliste un trenere (dzimusi 1952. gadā)

Jūlijs

• 2. jūlijs:
  • Eli Vīzels (Elie Wiesel), Rumānijas ebreju izcelsmes ASV rakstnieks (dzimis 1928. gadā)
  • Maikls Čimino (Michael Cimino), amerikāņu kinorežisors (dzimis 1939. gadā)
  • Patriks Menings (Patrick Manning), Trinidādas un Tobāgo politiķis, bijušais valsts prezidents (dzimis 1946. gadā)
  • Mišels Rokars (Michel Rocard), Francijas politiķis, bijušais valsts premjerministrs (dzimis 1930. gadā)
• 4. jūlijs — Abāss Kijārostamī (عباس کیارستمی `), Irānas kinorežisors, scenārists un producents (dzimis 1940. gadā)
• 7. jūlijs — Laura Mančinelli (Laura Mancinelli), itāļu rakstniece, ģermaniste, medievaliste un pasniedzēja (dzimusi 1933. gadā)
• 12. jūlijs — Gorans Hadžičs (Горан Хаџић), serbu-horvātu politiķis un karavadonis Balkānu karu laikā (dzimis 1958. gadā)
• 13. jūlijs — Abū Omars el Šīšānī (أبو عمر الشيشاني), gruzīnu-čečenu džihādists, Islāma Valsts komandieris Sīrijā (dzimis 1986. gadā)
• 19. jūlijs — Gerijs Māršals (Garry Marshall), amerikāņu aktieris un režisors (dzimis 1934. gadā)
• 20. jūlijs — Pāvels Šeremets (Павел Шарамет), baltkrievu žurnālists (dzimis 1971. gadā)
• 26. jūlijs — Žaks Hamels (Jacques Hamel), franču garīdznieks (dzimis 1930. gadā)

Augusts

• 3. augusts:
  • Šahrams Amiri (شهرام امیری‎‎), Irānas kodolzinātnieks (dzimis 1977. gadā)
  • Kriss Eimons (Chris Amon), Jaunzēlandes autosportists (dzimis 1943. gadā)
• 16. augusts — Žuans Avelanži (João Havelange), Brazīlijas sportists, jurists, uzņēmējs un sporta funkcionārs (dzimis 1916. gadā)
• 17. augusts — Arturs Hillers (Arthur Hiller), Kanādas un ASV televīzijas un kino režisors (dzimis 1923. gadā)
• 22. augusts — Sellapans Ramanatans (Sellapan Ramanathan), Singapūras politiķis, bijušais Singapūras prezidents (dzimis 1924. gadā)
• 24. augusts — Valters Šēls (Walter Scheel), vācu politiķis, bijušais VFR prezidents (dzimis 1919. gadā)
• 25. augusts — Soņa Rikela (Sonya Rykiel), franču modes māksliniece un rakstniece (dzimusi 1930. gadā)
• 29. augusts — Džīns Vailders (Gene Wilder), amerikāņu aktieris (dzimis 1933. gadā)
• 30. augusts:
  • Abū Muhammeds el Adnānī (أبو محمد العدناني), Sīrijas kaujienieks un terorists, viens no Islāma valsts līderiem (dzimis 1977. gadā)
  • Vera Čāslavska (Věra Čáslavská), čehu vingrotāja (dzimusi 1942. gadā)
  • Džo Saters (Joe Sutter), amerikāņu aviācijas inženieris (dzimis 1921. gadā)

Septembris

• 2. septembris — Isloms Karimovs (Islom Karimov), Uzbekistānas politiķis, prezidents (dzimis 1938. gadā)
• 16. septembris — Karlo Adzeljo Čampi (Carlo Azeglio Ciampi), Itālijas politiķis un baņķieris (dzimis 1920. gadā)
• 20. septembris — Kērtiss Hensons (Curtis Hanson), amerikāņu kinorežisors (dzimis 1945. gadā)
• 25. septembris:
  • Arnolds Pālmers (Arnold Palmer), amerikāņu golferis (dzimis 1929. gadā)
  • Rods Tempertons (Rodn Temperton), angļu dziesmu autors, producents un mūziķis (dzimis 1949. gadā)
• 27. septembris — Klifs Bārtons (Cliff Burton), amerikāņu mūziķis (dzimis 1962. gadā)
• 28. septembris — Šimons Peress (שמעון פרס), Izraēlas politiķis, prezidents un premjerministrs (dzimis 1923. gadā)

Oktobris

• 5. oktobris — Mihals Kovāčs (Michal Kováč), Slovākijas politiķis, prezidents (dzimis 1930. gadā)
• 9. oktobris — Andžejs Vajda (Andrzej Wajda), poļu kinorežisors (dzimis 1926. gadā)
• 13. oktobris:
  • Pūmipons Adunjadēts (ภูมิพลอดุลยเดช), Taizemes karalis (dzimis 1927. gadā)
  • Dario Fo (Dario Fo), itāļu satīriķis, dramaturgs, aktieris un komponists (dzimis 1926. gadā)
• 16. oktobris:
  • Arsēnijs Pavlovs jeb Motorola (Арсений Павлов), Austrumukrainas prokrievisko separātistu komandieris (dzimis 1983. gadā)
  • Kigeli V (Kigeli V), pēdējais Ruandas karalis (dzimis 1936. gadā)
• 19. oktobris — Iveta Šovirē (Yvette Chauviré), franču balerīna un aktrise (dzimusi 1917. gadā)
• 20. oktobris — Junko Tabei (田部井 淳子), japāņu alpīniste (dzimusi 1939. gadā)
• 24. oktobris — Horhe Batlje (Jorge Batlle), Urugvajas prezidents (dzimis 1927. gadā)
• 25. oktobris — Karlušs Albertu Torress (Carlos Alberto Torres), Brazīlijas futbolists (dzimis 1944. gadā)
• 29. oktobris — Pens Sovans (Pen Sovan), Kambodžas premjerministrs (dzimis 1921. gadā)

Novembris

• 2. novembris — Oļegs Popovs (Олег Попoв), PSRS un Krievijas cirka mākslinieks, klauns (dzimis 1930. gadā)
• 7. novembris — Leonards Koens (Leonard Cohen), Kanādas rakstnieks un mūziķis (dzimis 1935. gadā)
• 15. novembris — Siksto Durans Baljens (Sixto Durán Ballén), Ekvadoras politiķis, valsts prezidents (dzimis 1921. gadā)
• 18. novembris — Šārona Džonsa (Sharon Jones), amerikāņu mūziķe (dzimusi 1956. gadā)
• 20. novembris — Konstantins Stefanopuls (Κωνσταντίνος Στεφανόπουλος), Grieķijas politiķis, valsts prezidents (dzimis 1926. gadā)
• 24. novembris — Florensa Hendersone (Florence Henderson), amerikāņu aktrise un mūziķe (dzimusi 1934. gadā)
• 25. novembris — Fidels Kastro (Fidel Castro), Kubas prezidents (dzimis 1926. gadā)
• 28. novembris — Marks Taimanovs (Марк Тайманов), Krievijas šahists (dzimis 1926. gadā)

Decembris

• 7. decembris — Gregs Leiks (Greg Lake), angļu mūziķis (dzimis 1947. gadā)
• 8. decembris — Džons Glenns (John Glenn), ASV astronauts un politiķis (dzimis 1921. gadā)
• 18. decembris — Žaža Gabora (Zsa Zsa Gabor), ungāru izcelsmes ASV aktrise (dzimusi 1917. gadā)
• 18. decembris — Mišela Morgana (Michèle Morgan), franču aktrise (dzimusi 1920. gadā)
• 23. decembris — Pīrss Sellerss (Piers John Sellers), ASV astronauts (dzimis 1955. gadā)
• 24. decembris:
  • Riks Parfits (Rick Parfitt), angļu mūziķis (dzimis 1948. gadā)
  • Ričards Adamss (Richard Adams), angļu rakstnieks (dzimis 1920.)
• 25. decembris — Džordžs Maikls (George Michael), angļu mūziķis (dzimis 1963. gadā)
• 26. decembris — Vera Rubina (Vera Rubin), amerikāņu astronome (dzimusi 1928. gadā)
• 27. decembris:
  • Kerija Fišere (Carrie Fisher), amerikāņu aktrise, romānu rakstniece, scenāriste (dzimusi 1956. gadā)
  • Ratnasiri Vikremanajake (Ratnasiri Wickremanayake), Šrilankas politiķis, bijušais premjermisnistrs (dzimis 1933. gadā)
• 28. decembris — Debija Renoldsa (Debbie Reynolds), amerikāņu aktrise, dziedātāja, dejotāja (dzimusi 1932. gadā)

Nobela prēmijas

• Ekonomikā — Olivers Hārts un Bengts Holmstrems
• Fizikā — Deivids Tulesss, Dankans Haldeins un Džons Maikls Kosterlics
• Fizioloģijā vai medicīnā — Jošinori Ohsumi
• Ķīmijā — Žans Pjērs Sovažs, Freizers Stodarts un Bernards Ferings
• Literatūrā — Bobs Dilans
• Miera veicināšanā — Huans Manuels Santoss

Atsauces

Kalendārs