Barbara Flerova-Bulhaka (poļu: Barbara Flerow-Bułhak; dzimšanas gads nav zināms — miršanas gads nav zināms) bija Polijas šahiste, 1937. gada Pasaules čempionāta šahā sievietēm dalībniece.

Biogrāfija

Barbara Flerova-Bulhaka piedalījusies pirmajos divos Polijas sieviešu šaha čempionātos, kuros 1935. gadā ierindojusies 7. vietā, bet 1937. gadā izcīnījusi Polijas vicečempiones titulu (abi turnīri notikuši Varšavā). Tāpat viņa piedalījusies pirmajos Varšavas sieviešu šaha čempionātos, kuros 1936. gadā ieņēmusi 2. vietu, bet 1937. gadā dalījusi 1.-2. vietu kopā ar Regīnu Gerlecku.

1937. gadā Stokholmā piedalījusies Pasaules čempionāta šahā sievietēm, kurā dalījusi 17. - 20. vietu. Par tālāko Barbaras Flerovas-Bulhakas dzīvi trūkst informācijas.

Atsauces

Ārējās saites

• Barbara Flerova-Bulhaka vietnē szachypolskie.pl

Sibīrijas stirna (Capreolus pygargus) ir vidēja auguma stirnu ģints (Capreolus) dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae). Tai ir 4 pasugas. Sibīrijas stirna mājo Āzijā, no Urālu kalniem rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Tā sastopama Korejas pussalā, Sibīrijā, Mongolijā, Kazahstānā, Tjanšana kalnos, Tibetas austrumos un Mandžūrijā Ķīnas ziemeļaustrumos. Ārpus sava dabīgā izplatības areāla 20. gadsimta sākumā tā ir bijusi introducēta Anglijā, bet populācija tika likvidēta 1945. gadā.

Vēl nesenā pagātnē Sibīrijas stirna un Eiropas stirna (Capreolus capreolus) tika uzskatītas par vienu sugu, bet mūsdienās tās tiek dalītas atsevišķās sugās. Abu sugu izplatība pārklājas Kaukāza kalnos, Sibīrijas stirnai aizņemot Kaukāza ziemeļu nogāzes, bet Eiropas stirnai kalnu dienvidu pusi. Kaukāza populācija ir neliela un izolēta no pārējām Āzijas populācijām.

Izskats

Sibīrijas stirna ir vidēji liels briežu dzimtas zīdītājs. Tās ķermeņa garums ir apmēram 127—144 cm, augstums skaustā 82—94 cm. Tai ir slaids, garš kakls, lielas ausis (līdz 15 cm) un īsa aste (2—4 cm). Priekškājas īsākas nekā pakaļkājas. Salīdzinoši ar Eiropas stirnu Sibīrijas stirna ir lielāka, sasniedzot 60 kg masu. Arī tās ragi ir lielāki un žuburotāki (ar trīs zariem, retos gadījumos četriem), vidēji sverot gandrīz 800 g. Lielākie ragi ir svēruši ap 1200 g. Katru rudeni ragi tiek nomesti, bet drīz pēc tam tie sāk ataugt. Kopumā tēviņi ir lielāki nekā mātītes un ragi ir tikai tēviņiem. Ragi aug taisni uz augšu, žuburim veidojot "V" burtu. Atstarpe starp ragu pamatnēm uz galvas ir plata, abu ragu zariem savstarpēji nekad nesaskaroties, kā tas toties ir novērojams Eiropas stirnas bukam. Kaukāza pasuga ir mazākā no visām Sibīrijas stirnas pasugām, tēviņam sasniedzot 40 kg masu.

Atšķirībā no sezonas mainās Sibīrijas stirnas apmatojuma krāsa. Vasarā tas ir rudi brūns, jaunām stirnām uz ķermeņa ir balti raibumi. Ziemas kažoks Sibīrijas stirnas dienvidu populācijām ir pelēkbrūns vai gaiši brūns, bet ziemeļu populācijām gaiši pelēks. Vēdera daļa kažokam ir krēmīgi balta, bet zemastes laukums koši balts ziemā, vasarā krēmīgs, mazāk kontrastains.

Uzvedība

Sibīrijas stirnas mājo mežos un stepēs. Tās vieglais, slaidais ķermenis ir piemērots dzīvei garā, biezā zālē, tādēļ populācijas vislielākais blīvums sastopams tieši palienēs un pļavās ar garu zāli. Sibīrijas stirnai ir ļoti laba termoregulācija, spējot izciest gan ekstrēmu karstumu, gan aukstumu. Tā ir atlētiska un veikla. Sibīrijas stirnas lēciens tālumā sasniedz 15 metrus.

Sibīrijas stirnu tēviņiem ir savu teritorija, kura tiek iezīmēta ar īpašu sekrētu, kas izdalās no galvas ādas. Tēviņš ar galvu berzē kādu koku, krūmu vai garu zāli, tādējādi izdalot sekrētu. Otrs veids, kā tiek iezīmēta teritorija, ir koku mizas ieskrāpēšana ar ragiem. Savstarpēji stirnas saziņai izmanto arī balsi. Izšķir 6 atšķirīgus signālus: svilpošanu, riešanu, kliegšanu, spiegšanu, griezīgu spiegšanu un rūkšanu.

Barība

Sibīrijas stirna ir zālēdājs un tā barojas ar vairāk kā 600 dažādiem augiem. Lielākā daļa ir lakstaugi (58%), bet tā barojas arī ar viendīgļlapjiem (16%) un koku, krūmu zariem (22%). Ziemas apstākļos, kad samazinās barības pieejamība, Sibīrijas stirnai palēninās vielmaiņa. Vasaras periodā tai pastiprināti nepieciešams nātrijs, tādēļ tā meklē dabīgās sāls atradnes. Ūdeni Sibīrijas stirnas galvenokārt uzņem ar sulīgajiem lakstaugiem.

Reprodukcija

Sibīrijas stirnām augustā un septembrī ir riesta laiks. Mazuļa embrijs sāk attīstīties janvārī un grūsnības periods ir 280—300 dienas. No visiem pārnadžiem tikai Sibīrijas stirnām ir embrioniskā diapauze. Parasti piedzimst divi mazuļi, kurus māte zīda ar pienu 4—5 mēnešus. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz pirmajā gadā, bet pārojas tikai 2 gadu vecumā. Tēviņi noblest lēnāk un pāroties sāk 3 gadu vecumā. Savvaļā Sibīrijas stirna dzīvo līdz 10 gadu vecumam.

Sistemātika

Sibīrijas stirnai ir 4 pasugas:

• Capreolus pygargus bedfordi — sastopama izplatības areāla austrumu daļā līdz Klusajam okeānam un centrālās daļas dienvidos, Tibetu ieskaitot;
• Capreolus pygargus mantschuricus — sastopama Ķīnā;
• Capreolus pygargus ochraceus — sastopama Korejā, Čedžudo salā (Dienvidkoreja);
• Capreolus pygargus pygargus — nominālpasuga, sastopama izplatības areāla rietumu daļā, Kaukāzu ieskaitot, un centrālās daļas ziemeļos.

Atsauces

Ārējās saites

• Asiatisches Rehwild Capreolus pygargus (Pallas, 1777
• RedOrbit: Siberian Roe Deer, Capreolus pygargus^{[novecojusi saite]}

1937. gada Pasaules šaha čempionāts sievietēm, kas notika dažas nedēļas pēc mača Vera Menčika — Soņa Grafa, bija otrās titula izcīņas sacensības 1937. gadā. Pasaules čempione Vera Menčika sekmīgi aizstāvēja savu titulu, uzvarot visas partijas Šveices sistēmas turnīrā, kurā izspēlēja 14 kārtas. Turnīrs notika no 1937. gada 31. jūlija līdz 14. augustam Stokholmā, vienlaicīgi ar šaha olimpiādi.

Turnīrā piedalījās arī 1937. gada Latvijas sieviešu šaha čempionātā uzvarētāja Milda Lauberte. Astoņpadsmitgadīgās šahistes debija bija veiksmīga - kopā ar Soņu Grafu tika dalīta 3.-4. vieta, atpaliekot tikai no uzvarētājas Veras Menčikas un otrās vietas ieguvējas Klaričes Benini.

Atsauces