Žaks Daniels Mišels Pikolī (franču: Jacques Daniel Michel Piccoli; dzimis 1925. gada 27. decembrī, miris 2020. gada 12. maijā) bija franču aktieris, scenārists un režisors, kura karjera ilga vairāk nekā 70 gadu.

Pikolī tiek uzskatīts par vienu no savas paaudzes labākajiem franču aktieriem. Strādājis ar tādiem pazīstamiem režisoriem kā Luisu Bunjuelu, Žanu Liku Godāru, Alfredu Hičkoku, Nani Moreti, Žanu Renuāru, Alēnu Renē, Anjēzi Vardu, Klodu Šabrolu un Luiju Malu. 1980. gadā par filmu A Leap in the Dark Pikolī saņēma labākā aktiera balvu Kannu kinofestivālā, bet 1981. gadā par filmu Strange Affair saņēmis labākā aktiera balvu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā.

Pikolī ir piedalījies vairāk nekā 170 filmās no kurām pazīstamākās ir Luisa Bunjuela režisētās "Dienas skaistule" (Belle de jour, 1967), "Buržuāzijas diskrētais šarms" (1972) un "Brīvības rēgs" (1974), Žana Pjēra Melvila filma "Okšķeris" (Le Doulos, 1962) Žana Lika Godāra filma "Nicinājums" (1963), Alfreda Hičkoka filma "Topāzs" (Topaz, 1969), Žaka Demī filma "Rošforas meitenes" (Les Demoiselles de Rochefort, 1967), Luija Mala filma Atlantic City (1980), Žaka Riveta filma La Belle Noiseuse (1991) un Leosa Karaksa filmas "Sliktās asinis" (Mauvais Sang, 1986) un "Svētie motori" (Holy Motors, 2012).

Ārējās saites

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

• IMDb profils (angliski)
• AllMovie profils (angliski)

Orķestris ir salīdzinoši liels instrumentālistu ansamblis. Vārds "orķestris" ir cēlies no grieķu vārda orchēstra (latviski - orhestra (siev. dz.)), ar kuru grieķi apzīmēja laukumu, kurā sengrieķu teātrī darbojās koris un mūziķi.

Orķestra galvenais vadītājs ir diriģents.

Orķestrus var iedalīt pēc instrumentu sastāva un instrumentu daudzuma. Pēc sastāva tos iedala viendabīgajos un jauktajos orķestros, pēc pūšaminstrumentu daudzuma — divkāršajos, trīskāršajos utt. Pie viendabīgajiem orķestriem pieskatāmi stīgu orķestri un pūtēju orķestri.

Galvenā orķestra atšķirība no instrumentālā ansambļa ir tas, ka orķestrī darbojas instrumentu grupas, nevis atsevišķi instrumenti.

Stīgu orķestris

Stīgu orķestris sastāv no stīgu-lociņu instrumentiem:

• pirmajām un otrajām vijolēm,
• altiem,
• čelliem,
• kontrabasiem.

Dažkārt stīgu orķestri papildina ar arfu, klavierēm un sitamajiem instrumentiem (perkusijām).

Pūtēju orķestris

Koka pūšamie instrumenti

• Flautas (tai skaitā pikolo flauta (skaņota par oktāvu augstāk))
• Obojas (tai skaitā angļu rags (skaņots par kvintu zemāk))
• Klarnetes (dažāda skaņojuma, visbiežāk: Bb (sibemol), A (la), Eb (mibemol) u.c.)
• Fagoti (var būt arī kontrafagots)
• Saksofoni (pēc skaņojuma: soprāna saksofons, alta saksofons, tenora saksofons, baritona saksofons).

Metāla pūšamie instrumenti

• Trompetes (visbiežāk Bb (sibemol), C (do) un D (re))
• Mežragi (visbiežāk F (fa))
• Tromboni
• Tubas
• Eifoniji (mazās tubas)
• Kornetes, flīgelhorni u.c.

Sitamie jeb perkusijas instrumenti

ar noteiktu skaņas augstumu:

• timpāni
• ksilofons
• vibrafons
• marimba
• lielie zvani (campana)
• zvaniņi (campanella) u.c.

ar nenoteiktu skaņas augstumu:

• lielās bungas (Gran Cassa)
• mazās bungas (tamburo, tamburo militare jeb snare drum)
• šķīvji (a 2. un a 1.)
• tamtams (Tam-Tam)
• šeikeri, kastaņetes, marakas, koka kastītes u.c.

Pūtēju orķestrī dažkārt sastopami arī kontrabasi, basģitāra, arfa un klavieres.

Jaukta tipa orķestri

Jaukta tipa orķestri ir simfoniskais orķestris un kamerorķestris.

Simfoniskais orķestris

Simfoniskais orķestris sastāv no četrām galvenajām instrumentu grupām:

• stīgu instrumentiem
• koka pūšamajiem instrumentiem
• metāla pūšamajiem instrumentiem
• sitamajiem (perkusijas) instrumentiem
• dažkārt arī netradicionālajiem instrumentiem (t. sk. arfu, klavierēm, čelestu u.c.)

Orķestra lielumu nosaka koka pūšamo instrumentu skaits tajā: piemēram, divkāršā orķestra sastāvā ir 2 flautas, 2 obojas, 2 klarnetes, 2 fagoti, trīskāršā orķestra sastāvā 3 flautas (viena no tām pikolo), 3 obojas (2 obojas un angļu rags), 3 klarnetes (viena no tām basklarnete), 3 fagoti (2 fagoti un kontrafagots) utt. Tas neattiecas uz metāla pūšamajiem instrumentiem, piemēram, mežragiem, kuri divkāršā orķestrī var būt pat četri. Precīzu pūšamo instrumentu sastāvu nosaka skaņdarba autors, piemēram, autors var izmantot trīskāršo orķestri ar trim parastajām (Grande) flautām, vai tik pat labi - ar divām parastajām un pikolo.

Kamerorķestris

Kamerorķestris ir neliela sastāva orķestris, kur katrs instruments ir gandrīz kā solists. Bieži kamerorķestris ir simfonisks orķestris ar nepilnu instrumentu klāstu, piemēram, bez daļas pūšamo instrumentu. Šāds orķestra sastāvs bieži sastopams klasicisma laika mūzikā, kad, piemēram, Mocarta un Haidna simfonijās orķestrī nav klarnešu, fagotu, trombonu, toties gandrīz vienmēr būs obojas un mežragi.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Orķestris.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Flauta (no latīņu: flatus — ‘plūsma’) ir koka pūšaminstruments. Flauta ir ļoti sens mūzikas instruments, 2009. gadā Vācijā arheoloģiskajos izrakumos tika atrasta 35 000 gadus veca kaula flauta, kas ir senākais vispāratzītais mūzikas instrumenta atradums pasaulē. Flautas priekšteči ir dažādas mēlīšu stabules, svilpes. Flautas tipa instrumenti vispirms bija pazīstami Āzijā. Senākais flautas paraugs bija garenflauta (blokflauta) jeb slīpflauta. Pazīstama Eiropā jau 10.—11. gadsimtā. Spēlējot to turēja vertikāli noliektu uz leju kā oboju un klarneti. No mūzikas prakses tā izzuda sava bālā un vienveidīgā skanējuma dēļ, taču mūsdienās atgriežas senās mūzikas repertuārā.

Šķērsflauta sākotnēji bija klejojošu mūziķu instruments. Instrumenta pirmos paraugus izgatavoja no koka, tādēļ arī mūsdienu flautu, kas tiek gatavota no metāla vai plastmasas, pēc tradīcijas sauc par koka pūšaminstrumentu. 17. gadsimta beigās flautām parādījās pirmie vārsti. Tad arī instrumentu pirmoreiz iekļāva operas orķestrī. (Žana Lulli operā "Izīda"). Mūsdienās flautu tur horizontāli, uz labo pusi. Bet nedaudz agrāk šī pati horizontālā flauta spēlēta otrādāk — uz kreiso pusi. Izšķir vairākus šķērsflautas paveidus — pikolo flautu, alta flautu, basa flautu u.c.

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Flauta.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Prūšu mitoloģija bija uz baltu mitoloģijas bāzes veidojusies reliģisko uzskatu sistēma, ar reliģisko kulta centru Romuvā, un hierarhizētu garīdzniecības organizāciju (priesteru — krīvu, — hierarhijas vadībā bija krīvu krīvs).

Vēsture

1249. gada Vācu ordeņa miera līgumā ar prūšiem minēts, ka prūši pēc pļaujas esot gatavojuši tēlu, ko saukuši par Curche.

1326. gadā Pēteris no Duisburgas sarakstīja „Prūsijas zemes hroniku”, kurā ir pirmās plašākās ziņas par prūšu mitoloģiju, tomēr mūsdienās pētnieku vidū ir nevienprātība par šī avota uzticamību.

Dievības un paražas

Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka krīvam paklausījuši ne tikai senprūši, bet arī citas baltu ciltis, tāpat kā kristīgās tautas — pāvestam. Krīvu krīva varas zīme bija līks spieķis — krivulis. Šo zīmi nesuši arī krīva vēstneši, kas augstākā svētnieka rīkojumus paziņojuši visās senprūšu zemēs.

Vairākās hronikās ir sastopamas ziņas par senprūšu svētbirzīm, kurās cilvēki neesot ne cirtuši kokus, ne pļāvuši, ne medījuši dzīvniekus. Ļaudis pat nedrīkstējuši tur ieiet, neupurējot dieviem. Svētbirzīs notika arī tautas sapulces, kurās lēma par kara un miera jautājumiem un tiesāja noziedzniekus.

Bija visai komplicēts dievību panteons, kurā dominēja 3 galvenās dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols. Patrimps — jaunības, auglības un labas veiksmes dievs attēlots kā līksms jauneklis ar vārpu vainagu galvā. Viņa tēla priekšā atradies pods ar dzīvu zalkti iekšā.

Parkūns — dabas parādību un taisnīguma dievs attēlots kā bargs pusmūža vīrs ar liesmu kroni. Viņa tēla priekšā degusi svētā uguns, kas uzturēta dienu un nakti.

Pikols jeb Patolls — miroņbāls sirmgalvis ar līķautu ap galvu — bijis nāves dievs un mirušo valstības — pazemes valdnieks. Viņa tēla priekšā atradušies cilvēka, zirga un govs galvaskausi. Patrimpa, Parkuna un Patolla izskats un funkcijas atbilst trim galvenajām norisēm dabā un cilvēka dzīvē — dzimšanai/augšanai, briedumam, vītumam/nāvei. Šo norišu nemitīgā atkārtošanās veido pasaules dzinējspēku, mūžīgo kustību caur pārmaiņām. Dzinējspēka avots, pasaules un zemāko dievu radītājs — Dievs bija pazīstams visām baltu tautām, arī senprūšiem, kas Viņu sauca vārdos Deivs un Ukapirms (Visupirmais), un par Dieva redzamo izpausmi uzskatīja dienas gaismu. Iespējams, senprūši nav pielūguši Dievu tieši, bet caur Dievadēliem — Patrimpu, Parkunu un Patollu, kuru pārziņā Dievs nodevis pasauli. Tautā izplatītāki bija to dievību kulti, kuras rūpējās par sadzīvē svarīgām lietām — zemes auglību, labvēlīgām dabas parādībām, veselību, veiksmi saimniecībā un karā.

Dievi

Senrakstos minēti daudzi senprūšu zemākie dievi un mītiskās būtnes:

• Kurķis — labības dievs, kurš mājojis pēdējā nopļautajā labības kūlī tāpat kā senlatviešu Jumis;
• Aušauts — veselības dievs,
• Pilvītis — bagātības dievs,
• Bārdaitis — kuģotāju dievs,
• Bārzduki un markopoli — mājas gari un rūķi.

Dieviem tika upurēta pārtika, mājlopi, augstākajiem dieviem — trešā daļa no karā iegūtā laupījuma. Upuri parasti tika sadedzināti svētajā ugunī svētbirzīs. Kritiskos brīžos — kara un neražu laikā tika upurēti arī cilvēki, lielākoties karagūstekņi. Hronikās minēti gadījumi, kad senprūši saviem dieviem par godu sadedzinājuši sagūstītos krustnešus kopā ar viņu zirgiem un ieročiem.

Senprūši ticēja, ka caur uguni cilvēki un upurējamās lietas nonāk citā — dievu pasaulē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka senprūši savus mirušos sadedzinājuši kopā ar darbarīkiem, rotām un ieročiem, kam bija jākalpo mirušajam aizsaulē tāpat kā šīszemes dzīvē. Bēru sārta paliekas, nereti sabērtas māla podā, apraka zemē.

Atsauces

Olimpija bija Latvijas futbola klubs no Liepājas. 1920.—1930. gados "Olimpija" 7 reizes kļuva par valsts čempioniem. Pirmoreiz tas notika 1927. gadā. Vienīgais spēlētājs, kurš izcīnīja visus 7 meistartitulus bija pussargs Kārlis Tīls. 1930. gadā mūžīgā glabāšanā "Olimpija" ieguva Rīgas kausu (to mūžīgā glabāšanā piešķīra tai komandai, kura kausu ieguva trīs reizes pēc kārtas), kura izcīņā piedalījās visi Latvijas Futbola savienības klubi.

"Olimpija" sagatavoja 17 spēlētājus Latvijas izlasei, kuri, kopā izlasē nospēlēja 141 spēli, gūstot 12 vārtus. Visvairāk spēļu aizvadīja vārtsargs Harijs Lazdiņš, pussargs Rūdolfs Kronlaks un aizsargs Fricis Laumanis - 18. Visvairāk vārtu "olimpiešiem" guva Voldemārs Žins, kurš 10 spēlēs guva 5 vārtus. Visvairāk "Olimpijas" spēlētāju - 6 piedalījušies 1926. gada 21. augusta izbraukuma spēlē pret Lietuvu. Šajā spēlē Latvijas izlasei uzvaru kaldināja Pikols, Tils, Dambrevics, Blūzmanis, Dudaņecs un Feldbergs.

Klubs bija viens no futbola modes noteicējiem, jo tajā laikā par liepājniekiem vairāk titulus izcīnījusi bija tikai Rīgas FK - 8. 1936. gadā komandu sāka trenēt bijušais Austrijas izlases uzbrucējs Oto Fišers. Četrus gadus līdz kara sākumam viņa vadībā komanda piedalījās trijos čempionātos.

1932. un 1933. gadā komanda piedalījās arī Latvijas čempionātā hokejā, abās sezonās izcīnot uzvaru Liepājas zonas meistarsacīkstēs, taču čempionāta finālā piekāpjoties Rīgas "Unions" hokejistiem.

Iegūtie tituli

• Latvijas čempioni (7)
  • 1927, 1928, 1929, 1933, 1936, 1937—38, 1938—39

Atsauces

Atlantic City ir 1980. gada romantiska kriminālfilma, kuras režisors ir Luijs Mals. Galvenās lomas filmā atveido Sūzana Sarandona, Bērts Lankasters, Keita Rīda, Roberts Džojs, Mišels Pikolī, Els Vaksmans un Holisa Maklārena. Filmas pirmizrāde notika 1980. gada 3. septembrī Francijā.

Filma saņēma piecas Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominācijas: Labākā filma, Labākais režisors, Labākais aktieris galvenajā lomā, Labākā aktrise galvenajā lomā un Labākais oriģinālscenārijs.

Korumpētā pilsētā gangsteris un marihuānas pārdevēja atsvešinātā sieva nonāk kopā bīstamā piedzīvojumā, kas sevī ietver mīlestību, naudu un narkotikas.

Atsauces

Ārējās saites

• IMDb profils (angliski)
• AllMovie profils (angliski)
• Turner Classic Movies profils (angliski)
• TV.com profils (angliski)
• Metacritic profils (angliski)
• Box Office Mojo profils (angliski)
• Rotten Tomatoes profils (angliski)